Tikko runāju ar kaimiņu – viņam nepatīk, ja saka taisnību.
“Tikko runāju ar kaimiņu – viņam nepatīk, ja saka taisnību. Bet man gan, jo tā atšķirībā no melošanas nav grēks,” sarunu sāk pie daudzdzīvokļu mājām Nākotnes centrā sastaptā Irina Kirilova – kā pati saka – madāma Kirilova, rīdziniece jau vairākās paaudzēs. Visu mūžu kundze dzīvojusi galvaspilsētā, taču mājai pirms septiņiem gadiem uzradies saimnieks, un iemītniekiem vajadzējis pārcelties, jo, viņiem nezinot, dzīvoklis pārdots. “Labi, ka man Vecumniekos bija vasarnīca. Fiksi to pārdevu un šeit lēti nopirku četristabu dzīvokli,” sirmā dāma neslēpj, ka šādu pavērsienu vecumdienās nav gaidījusi, taču ir laimīga, ka tā sanācis. “Man te patīk – labi cilvēki apkārt, daba, putniņi dzied. Es priecājos!” tā viņa. Rīgā gan mīt Kirilovas kundzes meita Margarita un dēls Anatolijs. Abi dzīvo ļoti labi, ir pārtikuši, un par to mammai prieks.
“No rīta pieceļos, šo to padaru, atpūšos. Ēst gan mājās gatavo vīrs, jo man kājas sāp. Mums ir divi suņi, smuks kaķis. Ļoti patīk daba, kustoņi un cilvēki, turklāt godīgi,” viņa rezumē.
Sirdsmieru kundze gūst ticībā. Uz baznīcu aizbraukt gan neiznākot, taču ik dienas Dievu lūdz mājās. Runājot par to, madāma pasmaida un atstāsta lūgšanu saturu. “Dievs, man šeit tā patīk! Tu man esi palīdzējis tikt pie tik jauka dzīvokļa. Paildzini, lūdzu, manu dzīvi. Kaut tikai par divdesmit gadiem, turklāt, lai es paliktu tāda, kāda pašlaik, vienīgi krunciņas, ja vari, izlīdzini. Palīdzi, lūdzu, lai es varētu staigāt un man apkārt vienmēr būtu labestīgi cilvēki,” viņa tic, ka Dievs būs žēlīgs un, kas zina, ļaus dzīvot ne divdesmit, bet trīsdesmit piecus gadus! Tieši tik vajadzētu, lai novalkātu visas drēbes, kas knapi ietilpst trijos skapjos. “Godīgi saku – nezinu, cik man blūzīšu, cik svārku, cik kleitu! Bet tās vēl noderēs, jo no pensijas jaunām atlicināt būtu grūti,” dāma ir koķeta un it kā starp citu piebilst: “Ja man tagad vajadzētu dot dēlam vārdu, es viņu nosauktu par Lorenso, ja meitai, tad Beatrise, Glorija vai Florida. Skaisti, neparasti, skanīgi vārdi.”
Kirilovas kundze ir optimiste. Protams, pensija varētu būt lielāka: “No savas samaksāju par dzīvokli, un pāri paliek desmit latu! Vakar pat aizgāju uz aptieku, neko sevišķu nenopirku, divas zāles, un samaksāju 31 latu. Bet man vajag vēl četras! Nauda iet briesmīgi, bet es labi dzīvoju. Man bērni palīdz,” atzīstot, ka viņai “patīk paskatīties pa labi un pa kreisi”, tas nozīmē – zināt, kā paziņām klājas. “Ja man iet labi, gribu, lai arī maniem draugiem iet labi. Taču arī skauģim ļaunu nevēlu, gluži otrādi – Dievam lūdzu, lai piedod grēkus, iedvesmo un apskaidro prātu.
