Pagājušās nedēļas nogalē saulīte, uzkāpusi debesu jumā, bakstīt bakstīja mūs, mašīnā sēdošos.
Pagājušās nedēļas nogalē saulīte, uzkāpusi debesu jumā, bakstīt bakstīja mūs, mašīnā sēdošos. “Cik vēl ilgi jābrauc līdz tiem plaši izreklamētajiem Emīla nedarbiem,” stāvot sastrēgumā Tukuma virzienā, nopūtās viens, tad otrs pasažieris. Tūlīt, tūlīt jābūt izreklamētajai kinopilsētiņai, un par tās tuvumu liecināja mašīnu burzma un putekļu mākoņi. Pāris kilometru pa zemes ceļu, un runājošs ceļa rādītājs mums pavēstīja – ja gribat tikt uz “Cinevillu”, nāksies mērot divus trīs kilometrus kājām. “Paldies par kūkām, Emīlu mums nevajag, paši nedarbus taisīsim,” un pazudām tālēs zilajās Sabiles virzienā.
Rodeļi nekāds jaunums man nebija – gan “Rāmkalnos”, gan “Zviedru cepurē” tos jau biju izmēģinājusi. Taču draugs (ne brūtgāns!) pa spīdīgo bleķa trasi gatavojās pārvietoties pirmo reizi. Es, protams, ļoti atbalstīju šādu uzdrošināšanos, stāstot, cik nesāpīgs un foršs ir šis brauciens. Lai puisim galīgi dūša nenošļuktu papēžos, ierosināju viņa pirmajā braucienā doties divatā. Pabrīdināju, ka “ķerras” ātrums svara dēļ būs mazliet lielāks, un manas pārliecinošās runas par šā procesa nekaitīgumu draugam vairs nelika šaubīties. Jābrauc!
“Ragaviņās” iesēdāmies bez bažām – es pie “ruļļiem”, lai “zaļais gurķis” nebremzētu, bet viņš – aiz manis. Kamēr smalkā “uzparikte” mūsu rodeli vilka kalnā, mēs kā prezidenti no limuzīna mājām tautai – mūsu ceļabiedriem, kas palika aiz trases. Īsi pirms mūsu “bobs” sāka ceļu lejup, es tik paspēju noteikt: “Tūlīt sāksies!” Ātrumkloķis līdz galam, un sākās.
Jau pirmais līkums mūs pārsteidza nesagatavotus – es kantējot pieliecos uz vienu pusi, draugs uz otru, un kaste, lāga nesaprazdama, kam pakļauties, sāka šļūkt savu ceļu. Ui, šķiet, dzirksteles šķīlās uz visām pusēm, kad kārtējā līkumā mana labā auss nostrīķējās gar trases malu, ceļi sitās pret metāla sienām un ceļabiedrs attapās, kad viņa rokas pirkstiem pāri pāršļūca “bobs” ar diviem “gandrīz normālas miesasbūves” cilvēkiem. Un tad vēl viens līkums, vēl un vēl viens, un mēs vairs nejutām, kuras ķermeņa daļas savainojām atkal un atkal. Bet ātrumkloķis joprojām bija līdz galam…
Kad trasei jau varēja samanīt galu, pēkšņi attapos, ka mana soma, kas bija iespiesta starp ceļiem (es taču esmu dāma, tāpēc savu “pompadūriņu” vienmēr vazāju līdzi), pazudusi. Mans šausmu pilnais kliedziens: “Kur ir mana soma?!” ne pa jokam izbiedēja draugu. “Kur soma, kur soma…” viņš knosījās man aiz muguras, “redz, kur soma!” un ar veiklu kustību to izķeksēja no rodeļa apakšas, un mūsu “ķerra” ieklunkurēja finišā.
Izkāpjot no “ragaviņām”, mūs piemeklēja smieklu lēkme, un draugi netika gudri, kas ir tās iemesls, taču nojauta, jo, raugoties no malas, šķitis, ka jautrība mūsu bobā situsi augstu vilni – rokas, kājas, galvas mētājušās uz visām pusēm. Kad viens otram atrādījām nobrāztos ceļus, rokas un ausis, lepni piesoļojām pie vīriņa, kas trases galā sagaida braucējus. “Mēs ļoti atvainojamies… Vai jūs redzējāt, kā mums sanāca?” pieklājīgi taujājām viņam. “O, jāāāāāā,” novilka sirmais kungs un uz mūsu neizpratnes pilno “kāpēc?” vien noteica: “Jūs esat smagi, tāpēc ātrums bija liels. Un bremzes jūs laikam neizmantojāt…” Lieki teikt, ko par to padomāja draugs. Katrā ziņā mana taisnošanās, ka kaut kāds sātans, ne es ātruma kloķi bija nospiedis līdz galam, viņu nepārliecināja.
Mājupceļā nospriedām: ja laikus neupurē rodeļu dievam, tad par jēru var nākties kļūt pašam. Estētisku apsvērumu dēļ neiedziļināšos sīkumos par to, kāds vakarā izskatījās mans dzirdes orgāns, bet īsi pirms miega no drauga saņemtā īsziņa: “Es lūgšos par tavu ausi rodeļu dievam” mani iedvesmoja jauniem varoņdarbiem. Starp citu – viņš vēl nav lēcis ar gumiju.
