Patlaban ilgst tiesas process par privatizācijas tiesībām uz 1938. gadā atklāto un padomju laikos līdz 400 hektāriem paplašināto Jelgavas lidlauku.
Patlaban ilgst tiesas process par privatizācijas tiesībām uz 1938. gadā atklāto un padomju laikos līdz 400 hektāriem paplašināto Jelgavas lidlauku, bet aprakstīšu kādu epizodi no tā dzīves astoņdesmito gadu vidū, kad tur bāzējās padomju Gaisa karaspēka helikopteru eskadriļa.
Tuvojoties padomju armijas septiņdesmit gadu jubilejai 1987. gadā, impērijā tika izdota kārtējā piemiņas medaļa. To piešķīra, šķiet, visiem virsdienesta karavīriem, kaut tās saņēmējam īpašu nopelnu nebija. To piešķīra arī man. Kopā ar citiem stāvēju ierindā, kuru bija ieradies sveikt pulkvedis no Baltijas kara apgabala štāba. Te pēkšņi viesis ierindā ieraudzīja aviomehāniķu grupas komandieri Aleksandru, kurš jau ilgāku laiku bija aizsēdējies vecākajos leitnantos un kuram bija gadījušies arī augstākā priekšniecībā izskatīti grēki. Mazliet pārtraucot apsveikuma runu, pulkvedis Aleksandram tēvišķīgi jautāja: “Nu, kas ir!? Vairāk nedzer!?”
“Nē, biedri pulkvedi,” vecākais leitnants smaidīgi atbildēja un tad, pagriezies pret ierindu un atvēris vēl platāku smaidu, noteica: “Redzat, esmu tautā izgājis! Pat pulkvedis par mani apjautājās!”
Kad sākās medaļu dalīšana, vecākais praporščiks no aizmugurējās rindas, it kā kaut ko neizprotot, skaļi jautāja: “Vai tad alkoholiķiem arī dos medaļas?”
“Alkoholiķiem – pirmām kārtām,” izdzirdot ierindas priekšā nosaucam savu uzvārdu, piebilda Aleksandrs un devās pakaļ apbalvojumam.
Domāju, ka alkoholiķis jau viņš nebija. Ja rāmjos kādreiz nenoturējās, tad tā jau cita lieta. Savu darbu Aleksandrs paveica atbildīgi, taču droši vien bija spējīgs uz kaut ko vairāk. Viens no viņa biežāk lietotajiem teicieniem bija: “Kara tik drīz nebūs!” (“Voina ņe skoro!” – krievu val.) To pasakot, varēja pasmīnēt par tiem, kas centīgi veidoja militāro karjeru, un pienācīgi neveikt kādus formāli uzliktus pienākumus. Taču viņa teiciens izrādījās maldīgs. Lokālu karu laiks bijušajā Padomju Savienības teritorijā pienāca diezgan drīz.
Īsi pirms “Baltijas ceļa” (1988. gada 23. augustā) no dienesta padomju armijā atbrīvojos. Taču ar savu paziņu aviomehāniķu grupas komandieri Aleksandru vēl iznāca nejauši satikties Jelgavā uz ielas, šķiet, 1994. gadā – īsi pirms viņa pārcelšanās uz dienestu Ukrainas bruņotajos spēkos. Nesen kā žurnālists biju atgriezies no Kaukāza, kur redzēju Suhumu bombardēšanas sekas. Viņš man piekrita, ka to nevarēja veikt pret gruzīniem naidīgie abhāzu kaujinieki, kam taču nebija atbilstoša militāri inženiertehniskā potenciāla, lai varētu pacelt gaisā bumbvedēju. Acīmredzot karadarbībā bija iesaistīti bijušie padomju karavīri. Savukārt Aleksandrs man stāstīja par situāciju, kādā viņš nonāca 1991. gada augusta puča laikā, dienējot helikopteru eskadriļā Rīgā. Liela daļa padomju virsnieku, sevišķi jaunāko, bijuši ļoti agresīvi noskaņoti, gatavi lietot ieročus pret latviešiem. Aleksandrs tad centies tos atrunāt teikdams: “Ja tagad Baltijā notraipīsiet rokas līdz elkoņiem asinīs, nākamais – jūs sūtīs to pašu darīt uz Krieviju.” Veselais saprāts toreiz uzvarēja.
