Krāšņā un neprātīgā krāsu pārbagātībā šobrīd plosās ziedēšanas „kampaņa”, bet tā vietā, lai tautas dziesmās apdziedātais čaklais latvietis dotos rušināt, sēt, art vai klausīties gandrīz bezgaumīgi romantiskos lakstīgalu treļļus, viņš, sev raksturīgā rūpībā, atlocījis piedurknes un „ievilcies” gumijniekos – atmasko prezidentu kandidātus un mēž politiskos Augeja staļļus…
Pret tīrīšanu un tīrību kā tādu jau nebūtu arī nekas iebilstams, taču pret veidu un inteliģences pakāpi gan. Masu mediju vēlēšanās uzzināt visu par iespējamo nākamo prezidentu ir tikai normāla un pamatota, taču, kā jau bieži vien pie mums – politiskās spēles, spēlītes, saspēles normālo iepazīšanas procesu pārvērtušas savstarpējas necieņas, apvainojumu, ņirgu un cinisku izteikumu tuvcīņā, kurā kā senās Romas arēnā saplosīšanai tiek „pamesti” prezidentu kandidāti.Liekas, ka mediju pionierus vairs interesē tikai paša pozicionēšanās viena vai otra kandidāta fonā, un katra pienākums ir izvilkt un tautai demonstrēt vismaz vienu (izcili, ja atrodas vairāki!), zem gultas paslēptu skeletu. Droši vien ir labi, ka mēs esam tik politiski un sociāli aktīva tauta, ka zinām kā jābūt – skandalozi, ciniski, brīžam rupji, samīdot otru kājām.
Un tauta gavilē un priecājas, jo kārtējais „upuris” krīt. Ļoti jau negribētos domāt, ka tautai vajag tikai asinis, cirku un maizi… Bet varbūt der apstāties, ievilkt elpu un paskatīties vispirms uz sevi. Tad varbūt izdotos ieraudzīt arī otru cilvēku. Un, ja ļoti palaimējas – sastapties arī ar pavasari. Kā sauc – tā atskan.
Bet prezidentu tauta dabūs – tieši tādu, kādu ir pelnījusi.
