Ariadne: Krāšņā un neprātīgā krāsu pārbagātībā pašlaik plosās ziedēšanas «kampaņa».
Ariadne: Krāšņā un neprātīgā krāsu pārbagātībā pašlaik plosās ziedēšanas “kampaņa”, bet tā vietā, lai tautas dziesmās apdziedātais čaklais latvietis dotos rušināt, sēt, art vai klausīties lakstīgalu treļļus, viņš, sev raksturīgā rūpībā, atlocījis piedurknes un “ievilcies” gumijniekos atmasko prezidenta kandidātus un mēž politiskos Augeja staļļus.
Pret tīrīšanu un tīrību kā tādu nebūtu nekas iebilstams, taču pret veidu un inteliģences pakāpi gan. Plašsaziņas līdzekļu vēlēšanās uzzināt visu par iespējamo nākamo prezidentu ir tikai normāla un pamatota, taču, kā jau bieži vien pie mums, politiskās spēles, spēlītes un saspēles normālo iepazīšanas procesu pārvērtušas savstarpējas necieņas, apvainojumu, ņirgu un cinisku izteikumu tuvcīņā, kurā, tāpat kā senās Romas arēnā, saplosīšanai tiek “pamesti” prezidenta kandidāti. Liekas, mediju pionierus vairs interesē tikai paša pozicionēšanās viena vai otra kandidāta fonā, un katra pienākums ir izvilkt un tautai demonstrēt vismaz vienu (izcili, ja atrodas vairāki!) zem gultas paslēptu skeletu. Droši vien ir labi, ka mēs esam tik politiski un sociāli aktīva tauta, ka zinām, kā jābūt – skandalozi, ciniski, brīžam rupji, samīdot otru kājām. Tauta gavilē un priecājas, jo kārtējais “upuris” krīt. Ļoti negribētos domāt, ka tautai vajag tikai asinis, cirku un maizi. Bet varbūt der apstāties, ievilkt elpu un paskatīties vispirms uz sevi. Tad varbūt izdotos ieraudzīt arī otru cilvēku. Un, ja ļoti palaimējas, sastapties arī ar pavasari. Kā sauc, tā atskan. Bet prezidentu tauta dabūs – tieši tādu, kādu pelnījusi.
