Nesen valdība nāca klajā ar savdabīgu ierosinājumu – paaugstināt pievienotās vērtības nodokļa likmi no pašreizējiem 18 uz 20 procentiem.
Nesen valdība nāca klajā ar savdabīgu ierosinājumu – paaugstināt pievienotās vērtības nodokļa likmi no pašreizējiem 18 uz 20 procentiem. Pusoficiāli dzirdēta tā motivācija faktiski bija no iedzīvotājiem konfiscēt 130 – 150 miljonus latu par labu valstij, kuri it kā varētu tikt izlietoti budžeta iestāžu vajadzībām, tostarp, lai palielinātu ierēdņu algas.
Tajā pašā laikā nekas neliecina, ka budžetam klātos plāni, drīzāk gan otrādi (to rāda arī finanšu ministra Oskara Spurdziņa izteikumi). Protams, ir partijas, kurām sveša un valsts nauda vienmēr šķitusi vairāk nekā vilinoša un iespēja pārdalīt vēl vairāk nekā 100 miljonus latu varētu likties tīkama, taču daudz vairāk šķiet – iniciatīva varētu būt daļa no tā dēvētā inflācijas apkarošanas plāna. PVN paaugstināšana automātiski palielinātu arī patēriņa preču un pakalpojumu cenas. Līdz ar to iedzīvotāji būtu spiesti ierobežot savus tēriņus, bet tas savukārt kaut nedaudz mazinātu inflāciju, kuras ziņā Latvija pašlaik veiksmīgi konkurē vairs tikai ar dažām trešās pasaules valstīm. Diemžēl pastāv viens “bet” – gandrīz ikvienam cilvēkam ir milzums vajadzību, un jāšaubās, vai daudzi no mums dzīvo tā, kā iedomājas Kalvīša kungs.
Cik liels būtu palielinājuma procents katrā konkrētajā gadījumā (precei vai pakalpojumam), neņemos precīzi teikt, taču skaidrs, ka gandrīz viss kļūtu dārgāks, ieskaitot arī pirmās nepieciešamības preces, tostarp maize, piens un tā tālāk. Vārdu sakot, arī lietas, bez kurām ikdienā nevar iztikt. Ņemot vērā iedzīvotāju vairākuma jau tā zemo pirktspēju, šāds lēmums būtu atklāta ņirgāšanās, cenšoties mazināt inflāciju uz to cilvēku rēķina, kuri jau tā ir galvenie cietēji no minētā procesa un nekādi nav vainojami pie nemitīgā cenu kāpuma. Tā kā ar budžetu viss ir kārtībā (tā vismaz tiek apgalvots), izsakot ierosinājumu par PVN paaugstināšanu, Ministru prezidents Aigars Kalvītis pierādījis gan savu nekompetenci, gan pilnīgu necieņu pret vēlētāju lielāko daļu – tiem cilvēkiem, kuri spiesti rēķināt katru latu un santīmu, lai izdzīvotu no vērtību aizvien zaudējošās algas līdz algai vai no pensijas līdz pensijai.
Protams, pastāv iespēja, ka Kalvīša kungs un kompānija tiešām vēlas iemantot popularitāti, paaugstinot savā pārziņā esošo valsts iestāžu darbinieku algas, taču vēlreiz uzsveru – tās palielināt uz vienkāršo cilvēku rēķina neliecinās par kompetenci. Atliek iepazīties ar Valsts kontroles informāciju, lai saprastu, cik lielas ir ministriju iekšējās rezerves un cik nesaimnieciski tās tiek izmantotas. Turklāt – atņemt vieniem, lai atdotu citiem, nekalpos par inflāciju mazinošu faktoru.
Pret to jācīnās ar pavisam citām metodēm, savukārt, kas attiecas uz nodokļu politiku, jau sen esmu rosinājis rīkoties gluži pretēji – nevis palielināt, bet gan samazināt nodokļus. Šajā gadījumā uzskatu, ka pirmās nepieciešamības pārtikas produktiem – Latvijā ražotajai (kas īpaši svarīgi) maizei, pienam, gaļai – būtu jāpiemēro piecu procentu PVN. Ja vienlaikus tik stingri uzraudzīta arī tirgotāju rīcība, šāds nodoklis kaut nedaudz atvieglotu lielākās iedzīvotāju daļas maciņus. Tā pazemināšana neietekmēs arī nemitīgi piesaukto inflāciju – liela mēroga spekulatīviem darījumiem, kas ir galvenie tās cēlāji, nav nekādas saistības ar ierindas pilsoņu budžetiem.
