Tās pāris Jelgavas Pilsētas svētku dienas pagājušās nedēļas nogalē paskrējušas vēja spārniem. Jau kuro reizi pierādījies, ka cilvēki izslāpuši pēc izklaides.
Tās pāris Jelgavas Pilsētas svētku dienas pagājušās nedēļas nogalē paskrējušas vēja spārniem. Jau kuro reizi pierādījies, ka cilvēki izslāpuši pēc izklaides. Turklāt ne pēc “satusēšanas” ģimenes vai draugu lokā. Gan paši sevi, gan viesus esam “saindējuši” ar kopā būšanas indevi, un ar dziesmu svētkiem ik pa četriem gadiem ir stipri vien par maz. Eh, kā gribas kaut reizi gadā kļūt nedaudz jancīgam un to parādīt, nosoļojot kopīgā gājienā. Vai nebija jauki iejukt to daudzo tūkstošu vidū, kas sestdien apmeklēja amatnieku tirdziņu? Bija taču interesanti vērot un nobaudīt nacionālo kultūras biedrību sarūpētos cienastus un paklausīties viņu tautasdziesmās un dejās! Pat tas vientuļais stabuļu pūtējs pie kultūras nama, kas sevi dēvēja par Dienvidamerikas indiāni, bija piederīgs vietai un laikam. Vakarpusē varēja bez steigas tīksmi iemalkot kādu alu un pēc tam kopīgi ar Žoržu Siksnu vai vēlāk, iestājoties tumsai, ar mūžam podīgo Fredi un “Labvēlīgo tipu” kopīgi “sēsties omnibusā”. Svētku kulminācijā pusnaktī lielas ļaužu masas plūda uz Lielupes tilta pusi, lai pļavā pretī LLU pilij vērotu krāšņo uguņošanu mūzikas pavadībā.
Izrādās, arī uzvesties esam mācējuši gana labi. Kārtībsargi protokolus pārsvarā sastādījuši tiem grādīgā malkotājiem, kas to darīja, atsēdušies uz parka soliņiem vai atlaidušies zaļajā zālienā. Kopumā jāsaka – sen nebija baudīta tik labvēlīga gaisotne citam pret citu, kā tas bija šajos Pilsētas svētkos. Gribētos domāt, ka esam mainījušies un auguši līdzi laikam. Kaut gan patiesībā pēdējam minējumam bail tā īsti noticēt. To gan rādīs laiks. Arī nākamais pasākums, lai pārliecinātos, vai tiešām esam iemācījušies priecāties daudzmaz civilizēti, nav aiz kalniem. Vasaras izskaņā Jelgavā būs tradicionālie Piena, maizes un medus svētki.
