Holandiešu psiholingvists Teuns van Dijks, analizējot cilvēku publiskos izteikumus, kā īpaši svarīgu min politiķu pausto viedokli. Partiju pārstāvji savus izteikumus nereti izmanto kā manipulācijas līdzekli, tādēļ svarīgi, lai tie nemusinātu tautu, neveicinātu neiecietību un nešķeltu sabiedrību.
Lai noskaidrotu, cik neitrālas ir politiķu runas, sabiedriskais politikas centrs «Providus» pētīja neiecietību politiķu runās, un diemžēl atklājās, ka daudziem tautas priekšstāvjiem ir visai nosacīta izpratne par cilvēktiesībām un vienlīdzības principiem.«Neiecietība nav tikai seksuālo minoritāšu problēma. Uzplaukums atkarīgs no visiem, no kopējiem pūliņiem, bet neiecietība izstumj daļu Latvijas tautas,» uzskata sabiedriskā politikas centra «Providus» pētniece Marija Golubeva, kas vadīja projektu «Homofobiskā runa Latvijā: Politiķu monitorings». Pētniekiem, analizējot politiskās diskusijas, bija svarīgi – kā tiek runāts, nevis, par ko. Te gan M.Golubeva min – Latvijas publiskajā telpā norisinās sarunas imitācija, jo viedoklis tiek paziņots tā, ka otram faktiski liegta atbildes iespēja.
Runā tautas vārdā
Viens no populārākajiem veidiem, kā politiķi cenšas sevi padarīt «tuvākus tautai», – savās runās lietot vietniekvārdu «mēs». «Mēs esam kristieši, un mums homoseksuālisms nav pieņemams,» pērn augustā paziņoja Jānis Šmits, kas pašlaik ir Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājs. Par šā politiķa atbilstību amatam diskutēts ļoti daudz, jo, piemēram, apvienības «Mozaīka» pārstāvji atzīst – J.Šmitam ir maldīgi uzskati par jēdzienu «cilvēktiesības».
«Neiecietībai sabiedrībā leģitimitāti piešķir viedokļu līderi – politiķi, plašsaziņas līdzekļi, akadēmiskās elites pārstāvji un citi. Interneta komentāri tos tikai atražo vēl zemākā līmenī,» uzskata pētniece. Ja politiķi atļaujas rasistiskus izteicienus (monitorings atklāja ļoti lielu skaitu neiecietīgu izteikumu visu politisko partiju pārstāvju runās), tas dod zaļo gaismu arī sabiedrībai. Dažas izplatītākās neiecietības stratēģijas: asociēt grupu kā kopumā nelabvēlīgu parādību, interpretē prasības pēc minoritātes tiesībām kā mēģinājumu panākt mazākuma dominējošo stāvokli pār vairākumu, noliedz grupu definētās problēmas, kā neeksistējošas, izdomātas.
Plašāku materiālu par šo tematu lasiet trešdienas «Zemgales Ziņās».
