Holandiešu psiholingvists Teuns van Dijks, analizējot cilvēku publiskos izteikumus, kā īpaši svarīgu min politiķu pausto viedokli.
Holandiešu psiholingvists Teuns van Dijks, analizējot cilvēku publiskos izteikumus, kā īpaši svarīgu min politiķu pausto viedokli. Partiju pārstāvji savus izteikumus nereti izmanto par manipulācijas līdzekli, tādēļ svarīgi, lai tie nemusinātu tautu, neveicinātu neiecietību un nešķeltu sabiedrību. Lai noskaidrotu, cik neitrālas ir politiķu runas, sabiedriskais politikas centrs “Providus” pētīja neiecietību politiķu runās, un diemžēl atklājās, ka daudziem tautas priekšstāvjiem ir visai nosacīta izpratne par cilvēktiesībām un vienlīdzības principiem.
“Neiecietība nav tikai seksuālo minoritāšu problēma. Uzplaukums atkarīgs no visiem, no kopējiem pūliņiem, bet neiecietība izstumj daļu Latvijas tautas,” uzskata sabiedriskā politikas centra “Providus” pētniece Marija Golubeva, kas vadīja projektu “Homofobiskā runa Latvijā: politiķu monitorings”. Pētniekiem, analizējot politiskās diskusijas, bija svarīgi, kā tiek runāts, nevis par ko. Te gan M.Golubeva min – Latvijas publiskajā telpā norisinās sarunas imitācija, jo viedoklis tiek paziņots tā, ka otram faktiski liegta atbildes iespēja.
Runā tautas vārdā
Viens no populārākajiem veidiem, kā politiķi cenšas sevi padarīt “tuvākus tautai”, – savās runās lietot vietniekvārdu “mēs”. “Mēs esam kristieši, un mums homoseksuālisms nav pieņemams,” pērn augustā paziņoja Jānis Šmits, kas pašlaik ir Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājs. Par šā politiķa atbilstību amatam diskutēts ļoti daudz, jo, piemēram, apvienības “Mozaīka” pārstāvji atzīst – J.Šmitam ir maldīgi uzskati par jēdzienu “cilvēktiesības”.
“Neiecietībai sabiedrībā leģitimitāti piešķir viedokļu līderi – politiķi, plašsaziņas līdzekļi, akadēmiskās elites pārstāvji un citi. Interneta komentāri tos tikai atražo vēl zemākā līmenī,” uzskata pētniece. Ja politiķi atļaujas rasistiskus izteicienus (monitorings atklāja ļoti lielu skaitu neiecietīgu izteikumu visu politisko partiju pārstāvju runās), tas dod zaļo gaismu arī sabiedrībai. Dažas izplatītākās neiecietības stratēģijas: asociēt grupu kā kopumā nelabvēlīgu parādību, interpretēt prasības pēc minoritātes tiesībām kā mēģinājumu panākt mazākuma dominējošo stāvokli pār vairākumu, noliegt grupu definētās problēmas kā neeksistējošas, izdomātas.
Kā spilgtu citātu M.Golubeva min Saeimas deputātes Ināras Ostrovskas teikto: “Jebkurš var iet kopā ar sociālistiem, komunistiem, Briseli, Kremli, ANO, homoseksuālistiem, Sorosu, ārzemniekiem un atbalstīt to vērtības. Es izvēlos Latviju, Latgali, kristīgo ticību, mūsu tradīcijas un morāli.”
“Tā ir viltus dilemma: cilvēktiesību vērtības tiek pretnostatītas valsts, lai gan patiesībā tā tas nav. Latvijas vērtības nav pretī cilvēktiesību vērtībām. Dabā nav tā, ka ir tikai viena izvēle, tā būtu ļoti vienkārša dzīve,” spriež M.Golubeva.
Mudina iznīcināt sērgu
Seksuālās minoritātes nav vienīgās, kas cieš no politiskās elites izteikumiem, – itin bieži arī citu sociālo grupu pārstāvji tiek salīdzināti ar nevēlamām lietām. Visbīstamāk, ja kāda slāņa pārstāvji tiek asociēti ar slimību vai infekciju. (“Liels paldies baznīcai “Jaunā paaudze”, jo viņi ir pirmie, kas runā par šo problēmu un cīnās ar šo vīrusu,” tā Saeimas deputāts Andrejs Naglis.) Tas tādēļ, ka pirmā reakcija uz šādu apgalvojumu – slimība jāiznīcina, un līdz ar to var vilkt paralēles ar pērn notikušajiem protestiem pret seksuālo minoritāšu pasākumu – ja jau tā ir sērga, pret to iespējams cīnīties visādos veidos. Būtībā politiķu “izrunāšanos” var uzskatīt par musināšanu uz vardarbību.
Kā otru asociāciju M.Golubeva atklāj atsevišķu personu saistīšanu ar noziedzību. Visizplatītākais diskriminācijas piemērs ir čigāni, jo daļā sabiedrības valda stereotipi, ka šīs tautas pārstāvji ir zagļi. Gluži tāpat atsevišķi indivīdi homoseksuālus cilvēkus saista ar pedofiliju, kas ir pilnībā nepareizi, – vairāku ES valstu pētījumi liecina, ka ar mazgadīgu bērnu seksuālu izmantošanu (pedofilija) tikpat daudz nodarbojas gan heteroseksuāli, gan homoseksuāli cilvēki, tādēļ nav iespējams šo likumpārkāpumu piedēvēt tikai vienai no šīm grupām.
M.Golubeva secinājusi, ka homofobiski izteikumi un “naida runa” ir sastopama visu partiju politiķu teiktajā, kas varētu būt viens no svarīgākajiem iemesliem, kādēļ pēdējā gada laikā – tā liecina “SKDS” pētījums – Latvijas sabiedrība pret homoseksuālistiem kļuvusi vēl noraidošāka, tomēr daži tautas priekšstāvji runas stilu nedaudz mainījuši. Piemēram, premjers Aigars Kalvītis savos spriedumos vairs nav tik kategorisks, kā pirms gada.
