Redakcija no Jelgavas cietuma saņēmusi vēstuli. To rakstījuši četri ap divdesmit trīsdesmit gadu veci puiši, kas iesaistījušies ieslodzīto nodarbinātības programmā.
Redakcija no Jelgavas cietuma saņēmusi vēstuli. To rakstījuši četri ap divdesmit trīsdesmit gadu veci puiši, kas iesaistījušies ieslodzīto nodarbinātības programmā. Vēstule ir aicinājums uz dialogu starp godīgiem, dzīvesgudriem cilvēkiem, kas atrodas brīvībā, un tiem, kuri izcieš sodu cietumā. Zināmu apsvērumu dēļ viņu vārdus nepublicēsim, taču, ja vēlēšanās ar vēstules autoriem sarakstīties, tie ir pieejami.
Cienījamā redakcija!
Mūs ļoti iepriecināja Jūsu sūtītās fotogrāfijas (pirms dažiem mēnešiem, vācot materiālu rakstam par ieslodzīto sociālo rehabilitāciju, vairākas cietumā uzņemtās fotogrāfijas tika nodotas tajās redzamajiem cilvēkiem – red.). Tās pat uz brīdi lika aizmirst sabiedriskās atstumtības izjūtu. Jūsu sūtījums stiprina vēlēšanos darīt visu, lai mēs kļūtu labi un derīgi ne tikai sev, bet arī sabiedrībai. Taču nav viegli apjēgt, kā rīkoties, lai sevi pārveidotu.
Gribētu jautāt, vai ar Jūsu laikraksta palīdzību cietumnieki varētu aicināt sabiedrību uz dialogu. Šķiet, cēlonis tam, ka daudzi cietumnieki atgriežas ieslodzījumā, ir ne tikai dzīvesvietas vai izglītības un profesijas trūkums, bet arī tas, ka, izciešot sodu, cilvēks zaudē vienkāršas saskarsmes iespējas ar tiem, kuri ir viņpus sētas – brīvībā. Ja ieslodzītie varētu saņemt godīgu cilvēku, kuri likumpaklausīgi uzvedas un darbojas sabiedrībā, padomus, iespējams, noziedznieku kļūtu mazāk.
Jau senie grieķi atzina, ka cilvēks ir sabiedriska būtne, kas sevi parāda mijiedarbībā ar sabiedrību. Ja cietumnieks biedrojas tikai ar sev līdzīgiem, rezultāts ir bēdīgs.
Ja tam piekrītat, vajadzētu noorganizēt saikni starp sabiedrības daļu, kas ir brīvībā, un to, kas atrodas ieslodzījumā, taču vēlas izkļūt no noziedzības purva, mainīties uz labu. Varbūt tas varētu būt arī jauns laikraksta publikāciju temats? Gaidīsim atbildi.
Vēl otrs lūgums. Kad pēdējo reizi “Zemgales Ziņas” ieradās cietumā, jūsu fotogrāfs nobildēja mani kopā ar biedru pie metināšanas darbgaldiem, varbūt iespējams šīs bildes atsūtīt mums par piemiņu. Arī mācību klasē nofotografētajiem puišiem ir līdzīgs lūgums. Tādējādi Jūs ļoti iepriecinātu mūs, mūsu sievas un radus.
Kad atrodat laiku, lūdzu atbildiet! Zinām, ka tas Jums ir dārgs. Vēlam visu labu un panākumus darbos!
Datums: 7. maijs.
Norādīti četru personu vārdi un viens paraksts.
(Vēstules teksts tulkots no krievu valodas un saīsināts.)
Labākie rod iespēju strādāt
Juris Sokolovs, Valsts probācijas dienesta Jelgavas struktūrvienības vadītājs:
Vēstules autorus nepazīstu, taču tas, ka cietumā mācās un strādā, viņus atklāj pozitīvā gaismā. Ne visi ieslodzītie šādas iespējas izmanto.
Piekrītu, ka ieslodzījumā cilvēks ir izolēts no sabiedrības un pēc soda izciešanas viņam tajā nākas iekļauties it kā no jauna. Tādēļ ieslodzītie cenšas, cik iespējams, saglabāt saikni ar brīvību. Nav noslēpums, ka tādējādi daudzi atsaucas uz precību sludinājumiem. Daži cietumā arī apprecas un dzīvo labi. Manos dienesta pienākumos nācies iejaukties, kad bijušo ieslodzīto un viņu vēstuļu draudzeņu attiecībās radušies sarežģījumi. Arī tādu piemēru nav maz. Reiz liela auguma, skaists, saviem gadiem labi saglabājies vīrietis, būdams cietumā, ieguva kādas samērā turīgas sievietes uzticību. Viņa sagaidīja iecerētā atgriešanos brīvībā. Taču drīz sieviete saprata, ka šis cilvēks nav tāds, kā likās sākumā, un nolēma attiecības pārtraukt. Taču tas vairs nebija vienkārši, un process turpinājās apmēram pusgadu, līdz vīrietis atkal nonāca cietumā.
Bieži vien ieslodzītie vēršas pēc palīdzības pie saviem kaimiņiem vai bijušajiem darba devējiem. Zināmā mērā tas ir normāli. Taču, protams, jājūt mērs. Pretējā gadījumā var sākties jauns noziegums – izspiešana. Viena no cietumnieku saiknēm ar brīvībā dzīvojošajiem būtu zaudējumu atmaksāšana cietušajiem. Ja ieslodzījumā rodas iespēja strādāt, var sākt atlīdzināt šo skādi. Taču, no otras puses, pagaidām cietumnieku algas ir ļoti zemas (ieslodzīto darbs aplikts ar papildu nodevu, kas patlaban tiek apstrīdēta Satversmes tiesā – red.). Tādēļ pagaidām grūti cerēt, ka šī atlīdzība varētu būt pietiekama.
Attiecībām vajadzētu būt uz kristīga pamata
Jānis Tautvaitis, Jelgavas cietuma kapelāns:
Tā ir cietuma īpatnība, ka cilvēks, dzīvojot starp simtiem sev līdzīgu likteņa biedru, jūtas vientuļš. Viņam ieslodzījumā nav kur atklāties un izkratīt sirdi. Visu dienu jāstaigā ar tādu kā dvēseles aizsargmasku. Maskas un sociālās lomas pazīstamas arī brīvībā. Tomēr šajā pusē mūrim cilvēkiem ir mājas, kurās vari būt tāds, kāds esi. Cietumā tāda dvēseles stāvokļa, šķiet, nav nekur un nevienu brīdi. Zināms izņēmums varētu būt cietuma kapela.
Pazīstu vienu vēstules rakstītāju. Viņš to apmeklēja. Taču, kad sākās metinātāju kursi un tagad arī ražošana, viss darba laiks ir aizņemts, un strādniekiem sarunai ar mācītāju vairs neatliek laika.
Vēstules autors domā, ka, publicējot šo tekstu avīzē, atradīsies cilvēki, kas vēlēsies ar viņu un viņa draugiem sarakstīties, veidot dialogu. Domāju, ka laikraksta lasītāju atsaucība nebūs liela. Sabiedrība baidās un līdz ar to arī vairās no cietumniekiem. Tomēr atsevišķos gadījumos šāda sarakste, dialoga veidošana izdodas. Parasti tas notiek ar kristīgo draudžu starpniecību. Cietumnieks raksta draudzei un no turienes arī saņem atbildi. Viņa vēstuļu drauga mājas adrese, personas dati paliek neizpausti, kas ir ļoti svarīgi drošības apsvērumu dēļ. Kad dialogs izturējis laika pārbaudi, uz šīm lietām var paskatīties citādi. Manuprāt, saruna starp brīvu un ieslodzītu cilvēku bez kristīga pamata ir grūti iedomājama.
Saprotama vairāku ieslodzīto puišu vēlme saņemt viņu fotogrāfijas. Ja cietumu administrācija drošības apsvērumu dēļ to neaizliedz (fotogrāfijas, kas pretendē uz publicēšanu laikrakstā, visdrīzāk, nekādas iebildes neradīs) un redakcijai acīmredzot ir iespējas ziedot šādas fotogrāfijas, to var darīt. Protams, kādam var likties dīvaini – cilvēks nonācis tādā bēdīgā vietā kā cietums un grib, lai viņu fotogrāfs tur “iemūžina”. Taču ieslodzījuma apstākļos fotogrāfija ir kas tāds, kas atgādina par dzīvi brīvībā. Tāpēc tā aiz restēm ir īpaši dārga. Vēl fotogrāfijas ir plaši pieprasītas atsauksmēs uz precību sludinājumiem. Emocionāla vēstule kopā ar bildi uzrunā daudz ietekmīgāk nekā bez tās.
Domāju, ka viena no svarīgākajām domām, kurai vajadzētu būt prātā, – cietumniekiem, veidojot attiecības ar tiem, kas atrodas brīvībā, ir zaudējumu atlīdzība noziegumos cietušajiem. Zināms, ka aiz restēm neviens lielu naudu nepelna, taču, ja cilvēks var kaut piecus latus mēnesī aizsūtīt tam, kurš cietis no viņa neapdomīgās, noziedzīgās rīcības, tas jau ir vairāk nekā tikai vārdi par labošanos un atgriešanos uz pareizā ceļa.
