Šodien pulksten deviņos Rīgā, Jēkaba ielas namā, kur ir Latvijas Republikas parlamenta mājvieta, deputātiem jāizvēl nākamais Valsts prezidents.
Šodien pulksten deviņos Rīgā, Jēkaba ielas namā, kur ir Latvijas Republikas parlamenta mājvieta, deputātiem jāizvēl nākamais Valsts prezidents. Tuvākajā Saeimas sēdē pēc ievēlēšanas šis cilvēks, uzņemoties amata pienākumus, svinīgi solīsies: “Es zvēru, ka viss mans darbs būs veltīts Latvijas tautas labumam. Darīšu visu, kas būs manos spēkos, lai sekmētu Latvijas valsts un tās iedzīvotāju labklājību. Es turēšu svētu un ievērošu Latvijas Satversmi un valsts likumus. Pret visiem izturēšos taisni un savus pienākumus izpildīšu pēc labākās apziņas.”
Tieši prezidenta izraudzīšana, kā vēl nekad iepriekš, uzrādījusi to lielo plaisu, kas varas un politisko eliti atšķēlusi no sabiedrības. Valdošo partiju atsaukšanās uz pagājušajās Saeimas vēlēšanās gūtajiem panākumiem neiztur kritiku. Uzticība jānopelna, ikdienā strādājot Latvijas labā. Tas vienīgi norāda, ka plaisa kļūs vēl manāmāka, ja politiķi nerēķināsies ar sabiedrības viedokli. Veltīgi mēģināt šo procesu noliegt.
Jāatceras, ka šoreiz ir pilnīgi cita situācija nekā 1999. gadā, kad tika izraudzīts pašreizējais Valsts prezidents. Sabiedrība savā attīstībā gājusi uz priekšu. Tajā pašā laikā jāsecina, ka politiskās kultūras ziņā politiķi darījuši visu, lai parlamentārās demokrātijas sistēmas dzīvotspējai Latvijā tiktu mesta šaubu ēna. Sabiedrība, izsakot atbalstu Aivaram Endziņam, nenoniecina otra kandidāta Valda Zatlera spēju būt, iespējams, lieliskam Valsts prezidentam. Mūs neapmierina tas, ka daži politiskie spēki likumdevēja un izpildvaru sapludinājuši vienās rokās. Zudusi būtiska demokrātijas pastāvēšanai nepieciešamā robeža starp abām varām. Vai šodien deputāti tomēr ieklausīsies savos vēlētājos? Godīgi sakot, Dievs vien zina. Tad jau redzēs. Vismaz līdz šim esam centušies darīt visu, lai deputāti savā balsojumā būtu brīvi izvēlē. Kā tam vajadzētu būt.
