Svētkos «Ģimene – Latvijas lepnums un spēks», kas svētdien krāšņi risinājās Rīgā, Paulušenko saime tika sumināta drosmīgākās kārtā.
Svētkos “Ģimene – Latvijas lepnums un spēks”, kas svētdien krāšņi risinājās Rīgā, Paulušenko saime tika sumināta drosmīgākās kārtā. “Mēs nekad neesam uztvēruši to par kaut ko īpašu, jo ir ģimenes, kas audzina vairāk nekā piecus bērnus,” teic mamma Santa, kad dodamies izzināt viņu stāstu.
Verot viesmīlīgā nama vārtus, mūs sagaida namamāte un, stumjot leļļu ratiņus, divas mazas, draudzīgas “čiepiņas”. Pirms tam bijām vienojušies, ka tiksimies laikā, kad teju četrus gadus vecajai mammas vārda māsai Santai un divgadīgajai māsiņai Signei jārosās svaigā gaisā, jo pēc tam pusdienas un diendusa. Viss sakārtots pa stundai – kā jau ģimenē ar maziem bērniem pienākas. Bet ir arī trīs lielāki. Aija sešpadsmit, Zane četrpadsmit, Emīls trīspadsmit gadu veci. Viņi ir skolā un lēnām raisa spārnus pretī patstāvībai. Vēlāk mamma atklāj, kas tas bijis viens no iemesliem, lai savas mājas un sirds durvis atvērtu vēl kādam dzīves pabērnam – tāpat kā diviem iepriekš. Santa ar vīru Dzintaru, kas sarunas laikā ir darbā, bērnus uzskata par lielu bagātību un nešķirojot sauc par saviem. Lielie zina, kā savulaik bijis, bet norunājam to neiztirzāt, lai neradītu pamatu iespējamiem ievainojumiem.
Ārā tajā dienā ir drēgns, tāpēc jādodas vectēva celtajā un plašajā namā, kur katram bērnam sava istaba. Mazās meitene sajūsminātas cienā ar cepumiem. “Tie vēl no pakas, ko Rīgā uzdāvināja. Saldumus bērni dabū tikai pa svētkiem, jo cenšamies ēst veselīgu pārtiku. Man ir diabēts, tāpēc par to šo to zinu,” teic mamma, bet man aizvien vairāk kļūst skaidrs, kāpēc jārunā par drosmi.
Ļoti grūtais sākums
“Ar Dzintaru iepazināmies Zaļeniekos diskotēkā, kas tajā laikā bija ļoti populāras. Vīram tā ir dzimtā puse, viņš tikko kā bija atgriezies no armijas, bet es šajā vietā ballējos pirmo reizi, kas izrādījās liktenīga,” atceras Santa. Jaunieši kāzas svinēja 1988. gadā un jau tad sapņoja par lielu un kuplu ģimeni. “Arī vīrs ļoti mīl bērnus – viņus gribējām daudz.”
Tomēr bērnībā iegūtais diabēts šo vēlmi daudzkārt sāpīgi sagrāva un līdz ar to vēl vairāk iedragāja jaunās sievietes veselību. “Sākums bija ļoti grūts – nebija bērnu, man piešķīra otro grupu,” stāsta Santa, taču šodienas realitāte liecina, ka, pateicoties neatlaidībai, sapņus var piepildīt. Gadu laikā māju pieskandinājušas piecu ķiparu skanīgās čalas. Paulušenko tas ir kā magnēts, kas turējis kopā jau teju 20 gadu un kas tāds, bez kā nevar iztikt. “Ir brīži, kad nogurstu. Varu aizbraukt uz mūsu laukiem un netraucēti atpūsties, bet ātri vien saprotu, ka gribas atpakaļ pie mūsu bara un trokšņa. Mājas ir vislabākās!” pārliecināta Santa.
Tāpat, bet citādi
Ik pa laikam namamāte atgādina, ka ģimene nejūtas ne ar ko atšķirīga vai īpaša, tomēr saruna aizskar adopcijas un aizbildniecības procesu sakārtotos un novārtā atstātos jautājumus, kas viņus ietekmē vairāk nekā “ierindas” saimi.
Trīs lielie bērni nes ģimenes uzvārdu, taču mazās vēl ir aizbildniecībā. Tas materiālu apsvērumu dēļ, lai būtu vieglāk iztikt, stāsta Santa, atklājot, ka katrai meitenītei mēnesī pienākas 32 lati uzturnaudas, bet mammai 38 lati, kas tiek izlietoti pārtikai vien, bet tomēr ir atspaids. “Visi norūpējušies, ka bērnunami pilni, taču uzskatu, lai sieviete no turienes kādu paņemtu, viņai par to būtu jāmaksā alga, lai nevajadzētu meklēt darbu, jo ar šiem bērniem, īpaši lielākajiem, ļoti jāstrādā.”
Paulušenko ģimenē bērni ienākuši nepilnu gadu veci, tāpēc bijis nedaudz vieglāk. Visus šos gadus veselības problēmas liegušas Santai strādāt algotu darbu, tāpēc viņa varējusi pilnībā sevi veltīt bērniem.
“Nedzīvojam šiki, bet mūsu bagātība ir bērni – tas tā tiešām ir! Aizejot ciemos pie ģimenēm, kas audzina vienu divas atvases, redzam, ka viņiem ir tas vai šitas, bet mēs protam iztikt ar mazumiņu. Nekādus pabalstus arī neesam prasījuši. Cilvēki ir pretimnākoši, gan jau neatteiktu, bet mums pietiek. Visa dzīve gan rit uz kredītiem – labi, ka ir tāda iespēja, pa bišķiņam visu var nokārtot,” spriež Santa, stāstot, ka lielu atspaidu ģimene rod piemājas dārziņā un arī bērnu vecvecāku “laukos”, kur pat divi zirgi ganās.
Sabiedrībā gan vēl joprojām valda neizpratne un uzskats, ka svešus bērnus paņemt audzināšanā saistās ar iespēju nopelnīt. “Tiklīdz mazās meitenes ienāca ģimenē, vīram tā arī pajautāja – cik tev par viņām maksā? Cilvēki nesaprot, jo nav ar to saskārušies. Man arī pārmeta, kāpēc vēl, ja trīs jau ir, bet māja liela, bērni skolā, vīrs strādā, tagad esmu nodarbināta, nav laika domāt par savām slimībām un kaitēm,” teic māmiņa.
Paredzēts, ka rudenī mazā Santa sāks bērnudārza gaitas, taču ceļš līdz tam bijis sarežģīts. “Sākumā apzvanīju pilnīgi visus dārziņus. Man atbildēja, ka nav jēgas stāties rindā, tās ir šausmīgas, vajadzējis nākt, kad mazulis piedzimis. Kad paskaidroju situāciju, vien dzirdēju, ka nav tāda likuma, lai mums palīdzētu. Aizrakstīju uz Domi, ieradās tās pārstāvji, teica, ka sprieduši, taču vienā pirmsskolas izglītības iestādē mums tomēr palaimējās iestāties rindā.”
Māmiņa labprāt apmeklētu arī kādus kursus, ko vairumā rīkojot audžuģimenēm, bet ne aizbildņiem. “Ar ko mēs sliktāki?” jautā Santa, taču kļūt par audžumammu viņai nav ienācis prātā: “Šīs ģimenes paņem bērnu uz laiku, bet es nevaru iedomāties, ka man mazās meitenes būtu jāatdod prom, jo, manuprāt, tā viņām būtu milzīga trauma. Tagad Santai un Signei ir māsas, brālis, mamma un tētis.”
Ieskats šūniņā
Lielajiem diena sākas pulksten pusseptiņos, tad rīta kafija un lupata rokā, lai uzslaucītu istabas. Kad vīram sagatavotas pusdienas, ceļas mazās, brokasto un dodas pastaigā. “Bieži ejam uz pilsētas rotaļu laukumiem, ļoti labi, ka tādi ir, bērniem dikti patīk,” stāsta Santa, piebilstot, ka aktivitātes svaigā gaisā meitenes ieaijā saldā diendusā. Vakariņas ģimenē tiek gatavotas vienmēr – pie galda visi sapulcējas.
“Bērni sadzīvo ļoti labi. Kad taisu ēst, kāds vienmēr ir kopā ar mazajām. Arī ikdienā, kad nepieciešams, varu kaut kur aizbraukt, meitenes pieskata lielie bērni vai vecmāmiņas, kas mūs ļoti atbalstījušas. Tagad ir daudz vieglāk nekā, kad audzinājām trīs mazos ar nelielu gadu starpību,” atzīst māmiņa, piebilstot, ka pirms lēmuma – uzņemt ģimenē vēl kādu pamestu dvēselīti – ar lielajiem bērniem daudz runāts un saņemta viņu piekrišana.
Dzintars ģimenei pieder vakaros un brīvdienās. “Kad viņš nāk mājās, meitenēm ir lieli prieki. Tētis mazās izlutinājis,” teic Santa. Brīvajos brīžos visiem kaut kur aizbraukt ir sarežģīti, jo automašīnā nepietiek vietas, tomēr ģimene labprāt dodas uz laukiem pie vecvecākiem, kur vienmēr atrodas kas interesants, ko redzēt, darīt un piedzīvot. Katru vasaru Paulušenko ģimenei ir iespēja nedēļu atpūsties pie jūras. Viņiem patīk nodarboties ar sportu.
Santa atklāj, ka viņa mācās. Jelgavas Reģionālajā pieaugušo izglītības centrā šī iespēja dota cilvēkiem ar invaliditāti. Kopš janvāra piecu bērnu mamma izzina datorlietas, teic, ka viņai patīk, un cer, ka iegūtās zināšanas noderēs gan pašai, gan jebkur citur. Vēl Santa labprāt mācītos psiholoģiju, taču kursi nav no lētajiem: “Cik grāmatās esmu lasījusi, tik ir, bet viss mainās, arī jaunatne ir citāda, lai gan ar viņiem labi saprotos.”
***
Tā ir drosme
Silvija Dālmane, Latvijas Bērnu fonda Jelgavas nodaļas vadītāja:
Paulušenko ģimene ir man pie sirds “pieaugusi”. Kad uzzināju par iespēju nominēt kādu no 160 saimēm, uzreiz prātā nāca viņi. Ir liels gandarījums, ka šī ģimene ieguva balvu.
Lai arī parasti cilvēki, nākot pie mums, pieraduši tikai prasīt sev, viņu pirmais jautājums bija, vai varam palīdzēt? Tas notika Ziemassvētku laikā, kad 120 bērniem rīkojām pasākumu, bija jāsagatavo dāvanas un apsveikumi.
Katru gadu Pasaules brīvo latviešu apvienība rod iespēju kādai ģimenei uz laiku piešķirt stipendiju. Ziņas par Paulušenko ģimenei ieliku mapītē, ļoti ceru, ka rudenī viņi iekļūs atbalstāmo vidū.
