Klīnisko psihologu teorijas diezgan bieži skan šaubīgi vismaz divu iemeslu dēļ – to vājās vispārināmības un horoskopiem līdzīgo apraksta metožu.
Klīnisko psihologu teorijas diezgan bieži skan šaubīgi vismaz divu iemeslu dēļ – to vājās vispārināmības un horoskopiem līdzīgo apraksta metožu. Tomēr šodien labprāt paspēlētos ar kādu versiju no šīm teorijām. Populāri pašlaik notiekošajam meklēt vēsturiskās paralēles. Domājot par Latvijas politisko situāciju, arī iespējams atrast ļoti skaidras šādas paralēles.
Atskaites punkts ir starpkaru periods Latvijā, kad pirmo reizi izveidojās mūsu valsts. Pirmais apmēram pusotrs gads aizritēja cīņās par neatkarības izveidošanu un tās nostabilizēšanos. 1920. gadā tika ievēlēta Satversmes sapulce, un tā darbojās līdz 1922. gadam. Satversmes sapulcei sekoja 1. (1922 – 1925), 2. (1925 – 1928), 3. (1928 – 1931) un 4. Saeima (1931 – 1934). Pēdējā nenostrādāja pilnu termiņu, jo to atlaida Kārlis Ulmanis pēc 15. maija apvērsuma.
Ja mēs apskatām 1918. gada 18. novembri un 1990. gada 4. maiju, iegūstam salīdzināmu ainu. Pusotru gadu pēc Neatkarības deklarācijas pasludināšanas tā tika atgūta “de facto”. Pirmos divus gadus turpināja darboties LPSR Augstākā Padome, kas pasludināja valsts pēctecību. Juridisku nianšu dēļ šis parlaments neatjaunoja 1922. gada Satversmi (tā ir nobīde no paralēļu vilkšanas…).
Tomēr jāņem vērā, ka 20. gadsimta 90. gadu un 21. gadsimta situācija manāmi atšķiras no 20. gadsimta 20. un 30. gadu situācijas. Līdz ar to mūsdienās ir grūti iedomājama tāda, kurā bez nopietnām sankcijām no ārpasaules tiktu atlaists parlaments un iedibināta autoritāra pārvalde. Lai gan Latvijas sabiedrība turpināja flirtēt ar 30. gadu Latviju. Piemēram – Latvija ir vienīgā pēcpadomju valsts, kas pilnībā atjaunojusi pirmskara konstitūciju, interesants fenomens ir arī Ulmaņa ievēlēšana par valsts prezidentu.
Arī šoreiz ceturtās pēc kārtas ievēlētās jeb kopskaitā 8. Saeimas beigu posmā strauji sāka iezīmēties demokrātijas vājināšanās. Valsts apvērsums gan nenotika, tomēr varu savās rokās sāka koncentrēt shēmotāji un aizkulišu spēlētāji, ko dažkārt dēvē arī par oligarhiem. Piemērs tam ir viltīgi izplānotā Saeimas vēlēšanu norise – negaidīti valdošā koalīcija sāka strauji virzīt likumprojektu par partiju vēlēšanu tēriņu ierobežošanu. Ir vairāk vai mazāk skaidrs, ka divas no valdošajām partijām šos ierobežojumus apgāja, viltīgi izmantojot caurumu likumā, kas caur pirkstiem skatās uz trešo personu finansētām kampaņām. Trešā no vēlēšanu ieguvējām spēlēja, atļaušos teikt, vēl viltīgāku spēli. Visu cieņu viņiem no shēmu viedokļa – plašsaziņas līdzekļos pēkšņi parādījās pretkampaņa pret kādu personu, kas oficiāli vēlēšanās nepiedalījās, bet tomēr bija cieši saistīta ar šo partiju. Gan pēc analītiķu spriedumiem, gan arī no personīgām sarunām ar vēlētājiem varu teikt, ka šī “pret” kampaņa netieši atnesa daudz balsu partijai/vēlēšanu savienībai.
Līdz ar to rodas jautājums – cik leģitīms ir jaunievēlētais parlaments? Atcerēsimies, ka mūsu senči tā arī neievēlēja nākamo Saeimu pēc ceturtās. Mums – vēlēšanas notikušas apšaubāmi. Turklāt Saeimas deputāti pārvērtušies balsošanas mašīnās, kas būtībā tikai īsteno izpildvaras norādījumus un balso atbilstoši tiem.
Kas notiek pēc tam? Abos gadījumos varas koncentrācija šaurā cilvēku lokā jau ir grūti noliedzams fakts. Vienā oficiāls autoritārisms, otrā neoficiāla oligokrātija. Tātad atļaušos teikt, ka pašlaik atkārtojam to, ko mūsu senči izdzīvoja apmēram 1935. – 1936. gadā. Atcerēsimies – 1936. gadā beidzās pilnvaru termiņš tā laika valsts prezidentam Albertam Kviesim. Kas risinājās tālāk? Prezidenta vēlēšanas nenotika, un šo amatu uzņēmās pats apvērsuma organizators Kārlis Ulmanis.
Ja mēs sagaidām vēstures “atkārtošanos”, šoreiz ir diezgan skaidrs, ka prezidenta funkcijas uzņemsies tie paši oligokrātijas pārstāvji, kas jau pašlaik pārvalda valsti. Tomēr ir viens būtisks arguments no psihodinamiskās psihoterapijas viedokļa. Tikai mūsu rokās ir tas, vai vēsture atkārtosies vai ne.
