Godīgi sakot, nav ko mānīt pašiem sevi, ka sabiedrība Latvijā palikusi iecietīgāka pret citādo.
Godīgi sakot, nav ko mānīt pašiem sevi, ka sabiedrība Latvijā palikusi iecietīgāka pret citādo. Ar gana drakoniskiem policejiskiem pasākumiem gan iedzīts diezgan liels respekts, lai visi, kam niez izvicināt rokas un pamētāt pa gaisu mēslus, būtu nedaudz pierāvušies. Neiecietība pieņēmusi ārēji miermīlīgākas formas, būtībā palikdama nemainīga. Lieliski tas bija vērojams pagājušās nedēļas seksuālo minoritāšu rīkotajās “Draudzības dienās”. Ja atceramies, iepriekšējos divos gados līdzīgi pasākumi ar gājienu jeb praidu noslēgumā izvērtās par agresīva vairākuma demonstratīvu pārspēku pār mazākumu. Šogad, lai izvairītos no tieša fiziska kontakta, lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu (LGBT) biedrības “Mozaīka” rīkotais pasākums tika pamatīgi apsargāts un no malas izskatījās tiešām jancīgs – aiz pamatīga metāla žoga, kas apjož Vērmaņdārzu, vairāki simti “praidistu” soļoja pa parka perimetru, kamēr apkārt tam aiz vērienīga policistu kordona pulcējās tie, kam tas šķita nepieņemami. Šoreiz gājiena dalībnieki bija atteikušies no klaji provokatīva mēģinājuma rīkot kādā no baznīcām īpašu dievkalpojumu. Tāpat bija skaidrs, ka nekas labs no šāda pasākuma nebūs sagaidāms.
Ja no visa tā kāds pamatīgi zaudēja, tad tie bija daudzie desmiti žurnālistu, kas saradās Rīgā cerībā gūt apliecinājumu par mūsu necivilizēto mežoņu statusu. Visi pārējie var būt acīmredzot apmierināti. Pirmkārt, policija, ka spēja nodrošināt daudzmaz civilizētu kārtību. Otrkārt, “praidistu” apkarotāji, jo viņiem bija iespēja vairāk vai mazāk civilizēti parādīt, ko domā. Treškārt, pati “Mozaīka”, jo varēja demonstrēt, kaut arī ne tik plaši, kā bija domājuši.
Tajā pašā laikā nopietns ieguvums faktiski netika ne vienai, ne otrai pusei. Protams, naivi cerēt, ka pāris gadu laikā mūsu sabiedrības locekļu galvās būs nostrādājis kāds klikšķis, liekot iecietīgāk raudzīties uz citādo un mums dažbrīd pat nepieņemamo. Tāpat bija naivi domāt, ka pašu “praidistu” aktivitātes būs gājušas mazāk lecīgas izrādīšanās virzienā. Lai arī kā viņi mēģinātu pārliecināt, ir skaidrs, ka centieni pāris gados noiet to evolūcijas ceļu, kuru Rietumu demokrātija mērojusi desmitgadēs, nevar būt rezultatīvi. Protams, ja vien galvenais mērķis nav mums iebakstīt degunā, ka no kokiem esam norāpušies nesen. Kārtējo reizi jāapzinās, ka ceļš uz abpusēju sapratni nav “komjauniešu triecienceltne”.
