Nenoliedzami šodienas Krievija būtiski atšķiras no Padomju Savienības. Tā ir izteikti autoritāra valsts, tomēr ne totalitāra.
Nenoliedzami šodienas Krievija būtiski atšķiras no Padomju Savienības. Tā ir izteikti autoritāra valsts, tomēr ne totalitāra. Cilvēki var ceļot un lasīt tādas grāmatas, kādas vēlas. Naftas cenu dramatiskais kāpums nozīmē, ka dzīves līmenis pēdējos gados jūtami palielinājies. Taču vienlaikus prezidenta Vladimira Putina režīms iznīcinājis gandrīz visas neatkarīgās institūcijas, kas spēj ietekmēt izpildvaru.
Nepastāv arī tāds jēdziens kā neatkarīga tiesu vara, un Krievijas Valsts dome (parlaments) ir vien Kremļa marionete. Pēc Mihaila Hodorkovska prāvas un viņa kompānijas “Jukos” iznīcināšanas vairs neeksistē arī neatkarīga uzņēmējdarbība. Plašsaziņas līdzekļi tiek pakļauti stingrai cenzūrai. Un pēc vairāku žurnālistikas balvu laureātes cilvēktiesību aktīvistes Annas Poļitkovskas šokējošās slepkavības 2006. gada oktobrī nelielā neatkarīgo žurnālistu un cilvēktiesību aizstāvju saujiņa sapratusi – viņi ir absolūti neaizsargāti. Jaunais nevalstisko organizāciju likums un jaunie grozījumi antiekstrēmistu likumā izstrādāti tā, lai tos varētu izmantot pret Kremļa kritiķiem un oponentiem. Nesen Krievijas – Čečenijas draudzības biedrība (neliela cilvēktiesību organizācija, kas iestājas par konflikta atrisinājumu Čečenijā) tika slēgta, par šāda lēmuma pamatu izmantojot abu minēto likumu kombināciju. Ļoti iespējams, ka citus upurus vistuvākajā laikā piemeklēs līdzīgs liktenis.
Gatavojoties 2007. gada parlamenta un prezidenta vēlēšanām 2008. gadā, varas iestādes nesaudzīgi apspiež visus publiskos protestus. Pulcēšanās un demonstrācijas tiek aizliegtas, aizbildinoties ar nenopietniem argumentiem. Šāds “de facto” pulcēšanās aizliegums spiež protestētājus rīkot nesankcionētus mītiņus, kurus policija vardarbīgi izklīdina. Spilgts piemērs ir “disidentu maršs” Ņižņijnovgorodā 2007. gada 24. martā, kad vairāki desmiti pilsoniskās sabiedrības aktīvistu atdūrās pret 20 000 policistu. Līdzīgs nesankcionēts mītiņš notika Maskavā 14. aprīlī. Neatkarīgie novērotāji, plašsaziņas līdzekļi un starptautiskās organizācijas (ieskaitot Eiropas Padomi) vienprātīgi uzsvēra, ka tiesībsargājošās iestādes pret protestētājiem lietoja nesamērīgu spēku.
Kas ir tie cilvēki, kas piedalās protesta gājienos? Daudzi aktīvisti ir pasaules šaha čempiona un Vienotās pilsoniskās frontes kustības līdera Garija Kasparova politiskie atbalstītāji vai arī pazīstamā rakstnieka un nacionālboļševiku līdera Eduarda Ļimonova piekritēji. Tomēr arvien lielāks skaits demonstrantu nepieder nevienam no opozīcijas spēkiem. Viņi izvēlas doties ielās, jo Putina Krievija ar tās nomācošo antidemokrātijas propagandu un neslēptajām represijām viņus smacē. Viņiem ir kauns par to, kas notiek ar valsti. Viņi cīnās par savām neatņemamajām tiesībām dzīvot brīvu cilvēku dzīvi.
Pirms daudziem gadiem prominentais padomju disidents Boriss Šragins rakstīja, ka, pateicoties Rietumu demokrātiju beznosacījumu solidaritātei, vairāki varonīgi cilvēki sajuta spēku un drosmi Sarkanajā laukumā organizēt publisku protestu pret padomju militāro okupāciju Čehoslovākijā. Šodien Krievijas pilsoniskā sabiedrība šādu solidaritāti vairs neizjūt, lai gan vajadzība pēc tās ir milzīga.
Mūsdienu politiskajā kontekstā ES ir tā, pie kuras mēs vēršamies pirmām kārtām, īpaši tādēļ, ka Savienoto Valstu vārds starptautiskajā arēnā zaudējis diezgan lielu daļu svara. Krievija ar rūpību izturas pret attiecībām ar ES. Ne vien tāpēc, ka tā ietver ekonomisko sadarbību, bet arī tādēļ, ka, pateicoties šīm attiecībām, Krievija var izkopt respektabla partnera tēlu. Tikmēr ES ietekmīgākie spēlētāji apgalvo, ka viņi vēlētos īstenot stingru cilvēktiesību politiku un ieņemt uzstājīgu pozīciju attiecībās ar Krieviju, taču viņu vajadzība pēc enerģētiskās drošības atņem viņiem sviras, kas būtu nepieciešamas, lai paustu šādu nostāju.
Šis pieņēmums ir vai nu kļūdains, vai gluži vienkārši liekulīgs. Krievija neaizgriezīs gāzes krānu, reaģējot uz Eiropas kritiku. Galu galā, lai arī Eiropai vajadzīga gāze, tomēr Krievijai tā jāspēj pārdot, turklāt par konkurētspējīgām cenām. ES vājā pozīcija cilvēktiesību jautājumos pamudina Krievijas valdību pastiprināt autoritāro politiku.
Minētā valsts būtiski attālinās no cilvēktiesībām, demokrātijas un likuma varas. Ja ES grib izvairīties no līdzdalībnieka lomas šajā procesā, tai jāpārdomā sava pozīcija, jārunā ar Krieviju kā ar līdzvērtīgu partneri, kam ir saistošas starptautiskās normas, un jānāk klajā ar stingrām prasībām Krievijas valdībai cilvēktiesību jomā. Eiropas demokrātijām jāiestājas par Krievijas pilsonisko sabiedrību. Vācija, kas pašlaik ir ES prezidējošā valsts, ir visizdevīgākajā pozīcijā, lai šajā jautājumā uzņemtos līdera lomu.
Saīsināti no www.politika.lv
Tatjana Lokšina, Krievijas pilsoniskās sabiedrības pētījumu atbalsta centra “Demos” vadītāja
