Latvijas sabiedrību, jāpieļauj, kļuvis itin grūti pārsteigt.
Nešaubos, ka lielāko daļu iedzīvotāju nepārsteidza
kapitulācija, ko piedzīvoja taisnīguma dievietes Temīdas tēls ar
augstu pacelto zobenu un aizsietajām acīm, piekāpjoties allaž
mundrajam ostas pilsētas mēram kādā pārāk baltiem diegiem šūtā
lietā.
Tomēr zināmu pārsteigumu
sagādāja viena no Latvijas drošības iestādēm – varenā Drošības
policija. Gadiem ilgi tās darbinieki par varītēm iztikuši bez asiem
pasākumiem pret bļaustīgiem radikāļiem, taču nu sadūšojušies un
ķērušies pie «lieliem darbiem», apciemojot politiskajām aprindām
tuvu stāvošu pensionāri, kas zināmās iestādēs jau ievērota kā
regulāra vēstuļu sūtītāja.
Neko valstiski
bīstamu un teroristisku jau kundze nav sastrādājusi, vien
cilvēciski emocionālā tiešumā izlikusi uz vēstuļpapīra visu, ko
domā par valdības vadītāju un pieņēmumu formā nodevusies minējumiem
par viņa intelekta līmeni, vizuālo daiļumu un iespējamu atkarību no
vietējiem un citzemju dižvīriem.
Tomēr tas drošībniekiem netraucēja apmeklēt teju diversanta
veidolā izmālēto vēstules autori un draudoši pakratīt ar pirkstu,
vienlaikus auklējot ambīcijas aiz matiem pievilkt klāt savdabīgas
apsūdzības premjera cieņas graušanā.
«Preses brīvība nenozīmē visatļautību,» šo skanīgo frāzi ar
nepārprotamu mājienu burtiski dažas minūtes pēc ievēlēšanas Valsts
prezidenta amatā izteica Valdis Zatlers. Velkot paralēles starp
šiem izteikumiem un Drošības palīdzības aktivitātēm augstāk minētās
pensionāres apciemošanā, tā vien gribas pajautāt – vai kāds valsts
augšgalā nav mazliet tā kā noilgojies padarboties ar padomju
laikiem raksturīgiem cenzūras iemauktiem?
