Vai cilvēki garīgās pasaules labirintos apmaldījušies vairāk, nekā mēs domājam?
Vai cilvēki garīgās pasaules labirintos apmaldījušies vairāk, nekā mēs domājam? Iespējams, brīvību Kristū, kas katram ir pieejama, kā priekškars aizklāj kristiešu tradīcijas, kas runā spēcīgāk par evaņģēliju. Iespējams, garīgums, kuru cilvēki labprāt piesauc svinīgās reizēs, var būt tiklab ar plusa zīmi, kā ar mīnusa.
Vienvirziena atbildes nesniedz nopietnas atbildes meklētājiem. Varbūt tās apmierina tikai pašus uz paradīzi gājējus?
Saruna ar Latvijas Valsts universitātes Teoloģijas fakultātes dekānu teoloģijas profesoru Ralfu Kokinu, arī Jelgavas Sv.Vienības draudzes mācītāju, kura svētdienas sprediķi parasti ir aizraujoša vēja pilni. Arī šis stāsts, ko īsi pārstāstīšu, ir kāda sprediķa iedvesmots. Patiesības labad jāteic, ka tā nebija centrālā doma šajā vēstījumā, tomēr spilgti ieskicēta un tāpēc rosinoša.
Marija Magdalēna ir neērta sieviete
Stāsts, kas man liek uzdot jautājumu, saīsināti ir šāds: Marija Magdalēna rīta agrumā vēl tumsā iet pie Jēzus kapa, ierauga, ka tas tukšs, un skriešus dodas to pavēstīt Kristus mācekļiem. Pēteris ar Jāni arī iet turp, ierauga, ka kaps ir tukšs. Neizprotot notikuma būtību, viņi nobijušies dodas mājup. Marija Magdalēna paliek. Vispirms viņa sarunājas ar eņģeļiem, tad ar Jēzu, kas viņai dod uzdevumu iet un teikt mācekļiem vēsti par augšāmcelšanos. Sieviete to izdara.
Man patīk tajā lasīt par sievietes drosmi, viņas lomu evaņģēlija pasludināšanā. Atgriežos pie jautājuma – kāpēc līdz mūsu dienām Latvijas luteriskajā baznīcā sievietei dots tāds kā otršķirīga dzimuma statuss, kas ierobežo viņas brīvību kalpot Dievam pēc aicinājuma?
Ralfs Kokins: “Ir neskaitāmas Rakstu vietas, kas palīdz jautājumu saprast. Jānošķir tradīcija un evaņģēlijs. Nezin kā jāmanipulē, lai neredzētu, ka kristietības sākumā stāv sieviete. Nav iespējams nepamanīt, ka viņa pasludināja augšāmcelšanās faktu mācekļiem. Mācekļi kā kārtīgi “veči” rīkojās gudri un prātīgi, viņi bija paslēpušies un nobijušies. Kad augšāmceltais Kristus kādam parādās, Viņš vienmēr liek kaut ko darīt. Marija paklausīja, un, neņemot vērā apstākļus, tomēr aizgāja un pateica. No šāda viedokļa skatoties, mums ir jāizšķir, ko darām. Kas gan cits notiek baznīcās, draudzēs, mācītāju kalpošanā, ja ne evaņģēlija sludināšana par krustā sisto un augšāmcelto Kristu. Ja sludinām jūdu tradīcijas, viss ir pareizi, tad loģiski mācītājiem jābūt tikai vīriešiem.” Ar sev raksturīgo konsekvenci un humoru Ralfs vēl piemetina: “Un tikai divpadsmit.”
Viņš nosauc vārdā tagadni
“Evaņģēlija vēsts nešana cilvēkiem ir katra kristieša pienākums un aicinājums. Kristū nav ne jūda, ne grieķa, ne verga, ne svabadā, ne vīrieša ne sievietes. Evaņģēlijs neuztur patriarhālu pasaules kārtību. Ja cilvēks patiešām ir Kristū, tad svarīgas ir pavisam citas lietas. Arī šodien tur, kur ir Kristus, ir dzīvība un dinamika. Pazūd naftalīna smaka, jo “vējš pūš, kur gribēdams”. Tur centrā nav varas, spēka, autoritātes vai hierarhiskas paklausības, bet tieši pretēji – mīlestība, labestība, taisnīgums utt.
Man ir fundamentāla pārliecība, ka Kristus nedarbojās tikai 40 dienu līdz debesbraukšanai. Kristus ir šeit un tagad. Viņš nosauc vārdā visu tagadni. Laiks un notikumi rodas no šeit un tagad no kāda mums pilnīgi neizskaidrojama avota. Laiks rodas tagad līdz ar notikumiem, un kā sudraba pavediens aizvijas pagātnē. Teoloģiski runājot, Dievs pastāvīgi visu rada no jauna. Dieva žēlastība ir jauna ik rītu. Pagātne ir fiksēta, tajā vairs neko nevar mainīt. Nākotne – atvērta. Tā ir tikai Dievā. Tajā ir vairākas opcijas, mums ir dota izšķiršanās brīvība. Domāju, ka mums arvien vairāk rodas cita sapratne, tā attīstās. Svētais Gars atklāj arī to, ko nav sapratušas iepriekšējās paaudzes. Pārmaiņas arī baznīcā ir tikai laika jautājums.
Mācītājs nekad nav varas vai priekšniecības pozīcijā. Tas ir kalpošanas amats. Dievkalpojumā pats Dievs runā caur vārdu un sakramentu, un draudze atbild ar dziesmām un lūgšanām. Mācītājs nav “vīna kalna” saimnieks. Saimnieks ir Kristus. Tam vienmēr jākoriģē mūsu ticība un pat institūcijas. Tomēr jāņem vērā, ka pastāv tradīcija. Un tai ir sava nozīme.”
Liturģija ir saturiski dziļa
Cilvēki dažkārt teic, ka dievkalpojums ir garlaicīgs. Reti kāds mācītājs aizrauj ar saviem tekstiem, dziesmas arī veclaicīgas un skumjas.
“Dievkalpojumos ir noteikta kārtība, kas attīstījusies ļoti ilgā laika posmā, izturējusi visādas pārbaudes. Dievkalpojuma būtība ir sastapšanās ar Dievu. Liturģija ir šīs sastapšanās loģika. Kājām un rokām esmu par tradīciju dievkalpojumos. Sajūtām, izjūtām dievkalpojumā nav centrālā vieta. Tāpat arī emocijām. Veclaicīgās, nedaudz skumjās baznīcas dziesmas ir kā klasiskā mūzika iepretī īslaicīgiem, lētiem pophītiem. Tās var šķist skumīgas, jo ļoti mainījusies izpratne par to, kas ir priecīgs. Baznīcas dziesmās nedominē tas virspusīgais, acumirklīgais prieks. Tās vēstī par mūžseniem jautājumiem un par pašu galveno – par cilvēka pestīšanu. Arī baznīcai šajā steigas, stresa un informācijas gūzmas laikmetā ir lēnais laiks. Mēs apzināti lecam ārā no šodienas straujā konteksta. Tradīcijas spēks ir stabilitātē cauri dažādiem laikiem, dzīves vētrām. Dievkalpojumu kārtība iet nemainīgi cauri laikiem un gadsimtiem. Katru svētdienu ir cita tēma, tomēr vienmēr tā ir par Jēzu Kristu. Ir lietas, kas jādzird atkal un atkal, jo tās ir gana svarīgas, tās jāmācās visas dzīves garumā. Mēs nenodarbojamies ar filosofiju, psiholoģiju vai vēsturi, teoloģija runā par ko citu.”
Reliģiozitāte, kas apdraud dzīvību
Vēl viens jautājums ir par garu pasauli. Latvija pārņemta ar horoskopiem, maģiju, okultismu. Baznīcas par to runā maz.
“Par garu pasauli daudz runā Jēzus Kristus. Patīk to atzīt vai ne, mēs visi dzīvojam velna okupētā pasaulē. Tā ir realitāte, ar kuru jārēķinās. Uz kuru pusi saucam, tas atsaucas. Otrajā Mozus grāmatā ir nopietns brīdinājums par šo jautājumu. (Arī Jaunajā Derībā – aut.) Valstī oficiāli reģistrēti aptuveni 1,8 miljoni kristiešu, taču Latvija ir ārkārtīgi eklektiska, sastopams viss – maģija, ezotērika, okultisms utt. Šāda reliģiozitāte ir bīstama. Tā apdraud dzīvību visplašākajā nozīmē, arī sabiedrību kopumā. Gribu brīdināt, ka garīgā pasaule cilvēku var sākt kalpināt visperversākajā veidā. Daudzas psihiskas saslimšanas, nelaimes, slimības mēdz būt saistītas ar okultajām lietām. Ar garīgo pasauli nav joki. Maģiski okultas dziedināšanas var cilvēku novest pat līdz plānprātībai. Vienīgais ceļš ir grēksūdze un jaunas dzīvības saņemšana. Arī bailes no lāstiem vairāk nekā bailes no Dieva atver iespēju darboties dēmoniem. Šodienas pārejas laika sabiedrībā šis māņticības un neizglītotības ārprāts stipri atgādina par sevi ik uz soļa. Tas, ka cilvēks ir gatavs bez kādas kritikas vai “filtra” ticēt jebkam, pat pilnīgi vājprātīgām lietām, tikai ne Dievam, ir uzskatāms brīdinājums, ka kaut kas pavisam nav kārtībā.”
Civilizācijas kods – nesaukt lietas īstajos vārdos
Pēdējā laikā žurnālisti bieži min dzimumnoziegumus. Pēc bērna izvarošanas notikusi slepkavība, bet šo ārprātu nosauc par dzimumnoziegumu. Ausis pierod pie vārdiem “dzimumnoziegums”. Skan gandrīz kā dzimumbriedums, dzimumlīdztiesība utt. “Slepkavība, izvarošana, vardarbība, agresivitāte – šīs lietas zināmā mērā ir tāds kā mūsu civilizācijas bizness. Kaut vai kinofilmas ir pilnas ar vardarbību. Mēs kaut kā negribam saukt lietas īstajos vārdos, nereti pat tās estetizējam vai saistām ar izklaidi. Kristietība vienmēr saukusi lietas īstajos vārdos. Pret vardarbību, dzīvības apdraudējumu vai perversijām nevar būt nekādas tolerances.”
Jautājums Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekānam. Dzirdēts, ka studijas šajā fakultātē esot milzīgs pārbaudījums kristiešiem. Tās gars nomāc, pat nogalina ticību.
“Teoloģijas fakultāte nav klosterskola. Ja kāds meklē “tēti”, kas visu pasaka priekšā un piedevām vēl atrisina personiskās problēmas, tad tā nav īstā vieta, kur mācīties. Teoloģija ir domājošiem, pieaugušiem cilvēkiem, kas ļoti nopietni visdažādākajos līmeņos gatavi uzdot jautājumu “kāpēc”. Nebūs pareizās atbildes uz lielajiem dzīves jautājumiem. Cilvēkiem var tikai palīdzēt mācīties, domāt un pašiem uzdot kritiskus jautājumus. Teoloģija ir atvērta ikvienam interesentam. Faktiski jau kristietība ir vienīgā pasaules reliģija, kas vaicā godīgi un kritiski, arī pati par sevi. Ja ticību var sagraut ar jautājumiem un domāšanu, tad kas tā par ticību? Tad jau tādu būtu pat veselīgi sagraut.
