Tiekoties ar interesentiem Jelgavā, šamanis smejas par haluciogēnajām sēnēm un spēlē mūziku, ar ko Tuvā dziedina psihiskas slimības.
Tiekoties ar interesentiem Jelgavā, šamanis smejas par haluciogēnajām sēnēm un spēlē mūziku, ar ko Tuvā dziedina psihiskas slimības.
Nepilnu stundu ilgā tikšanās Jelgavas kultūras namā ar tuviešu šamani Lazo Mongušu nebija priekšlasījums, bet saruna. Atšķirībā no iepriekšējās viesošanās reizes mūsu pilsētā šoreiz tālais viesis uz skatuves uznāca ģērbies nevis “darba tērpā”, bet par to vairākus desmitus kilogramu vieglākajā “parādes kostīmā”. Nebija rituāla fragmenta demonstrācijas – kā toreiz pirms trim gadiem grupas “Ay-Kherel” koncertā –, ārstniecisku dabas līdzekļu recepšu, psihofizisku pašregulācijas paņēmienu, citu šamaņa prakses noslēpumu analīzes. Visi šķita apmierināti ar “visaptverošo” skaidrojumu, ka tāds nu reiz viņš esot piedzimis.
Ļaužu priekšā sēdēja vīrs – gatavs uzklausīt ziņkārīgo šejieniešu jautājumus ne vairāk, ne mazāk. Jautājumi lielākoties vedināja uz tiem pašiem eiropietim tik neticamajiem stāstiem, kas lielākoties sākās ar vārdiem “bija tāds gadījums…”. Piemēram, gadījums ar sievieti, kas nespējusi staigāt, bet tik ļoti vēlējusies nokļūt pie Lazo, lai taptu dziedināta, ka, pati to neapzinoties, kājām veikusi ceļu no namdurvīm līdz auto. Ja liela vaina gadās pašam šamanim, tad gan nekas cits neatliekot, kā nodot sevi “parasto” ārstu rokās, un, ja vajadzīga narkoze, tiem grūti ieskaidrot: lai aizmidzinātu superjutīgo intuīcijas “lokatoru”, ko sauc par šamaņa apziņu, vajadzīga piecreiz stiprāka narkoze nekā “parastiem” pacientiem. Tāpēc pašsaprotama bija viesa atbilde uz jautājumu, vai citu ļaužu kaišu diagnosticēšanai īpaši jāgatavojas; viņš varēja teikt kā pionieris: “Vienmēr gatavs!” Kas cits ir gatavošanās rituāliem – attīrīšanas jeb “apmazgāšanās” ar uguns liesmu. Bet tas arī viss: šamanis pauda neizpratni par dažā tikšanās reizē izskanējušu jautājumu, vai viņš lietojot haluciogēnās sēnes: “Kas tās tādas?”
Nedaudz saguris, viesis tomēr centās uzturēt jautru omu un bilda – pagājušoreiz viesojoties mūsu pilsētā, esot iznācis papļāpāt ar kapeņu gariem Jelgavas pilī, tiesa, neatklāja, ko gan tie viņam teikuši, atcerējās vien, ka ne pa jokam nobiedējis ekskursijas biedru, paziņojot, ka gars ērti iekārtojies tam pičpaunā.
Jaukākais tikšanas brīdis bija noslēgumā, kad Lazo ņēma talkā vargānu jeb, kā to dēvē viņa tautā, – homusu, bungas, virstoņu dziedāšanas mākslu un lūdza klātesošajiem aizvērt acis un “domāt par pagātni un nākotni”. Skanēja arī mūzika, ko Tuvā atskaņojot garā sasirgušiem: uzvesti svētā kalna galā, viņi, to klausoties, izraudot visu slikto un topot veseli.
