Tautas labklājības līmenis aug no gada gadā, liecina Centrālās statistikas apkopotie dati. Ja salīdzinām pensiju un inflācijas palielināšanās līknes, jāatzīst, ka pensijas paaugstinās straujāk nekā inflācija.
Tautas labklājības līmenis aug no gada gadā, liecina Centrālās statistikas apkopotie dati. Ja salīdzinām pensiju un inflācijas palielināšanās līknes, jāatzīst, ka pensijas paaugstinās straujāk nekā inflācija. Tomēr runāt par vispārēju labklājības līmeņa celšanos, šķiet, būtu stipri pāragri. Vidējais apmierinātais vai vidējais neapmierinātais ir tikai statistika. Bet tā pati par sevi nespēj atklāt neko vairāk kā sausus skaitļus. Katra indivīda dzīvē svarīgāki par statistiku ir konkrēti fakti. Savukārt valsts attīstībā tai ir liela nozīme. Atšķirīgi mērogi. Valsts noveco. Mēs tāpēc nestāvam pie kapa, kaut statistika bēdīga. Nomirst tuvinieks, bet viens gadījums neko daudz statistikas līknē nemaina. Kādi ir labklājības mērogi Latvijā? Kā mēs to izvērtējam? Ar statistiku, protams. Tas nozīmē, ka apkrāpto zaudējumi un krāpnieka ienākumi tiek sasummēti un tad izdalīti. Cilvēku vajadzības var grupēt dažādi, piemērojot atšķirīgus atskaites punktus. Kas vainīgs, ja fizioloģisko vajadzību apmierināšana joprojām ir lielas tautas daļas kults? Ēdiens, pajumte, siltums, apģērbs ir līmenis, par kuru rūpējās jau akmens laikmeta cilvēki, un tieši tas bija cilvēces nepārtrauktās intelektuālās izaugsmes dzenulis. No šāda viedokļa raugoties, Latvijā ir milzīgas izaugsmes iespējas. Tomēr lab – klājība var ieviesties tikai tad, kad nekustamo īpašumu mākleri savas labklājības veicināšanai (moderns termins, bieži lietots) vairs neuzskatīs par šķērsli valsts “kustamo īpašumu” – cilvēkus. Statistika liecina, ka ar pirmā līmeņa apmierināšanu pensionāram šodien veicas labāk nekā pirms desmit gadiem. Nepieciešamība pēc drošības ir komplicētāka. Ārēji grūtāk izmērāma. Nepietiek ne ar policiju, ne kaimiņiem. Vājums, vecums, nevarība, slimības bieži izraisa pastiprinātu baiļu izjūtu. Un drošību šajā – psiholoģiskajā līmenī nodrošināt grūti. Bet atsevišķi indivīdi, ko vidēji statistiski sarežģīti uzskaitīt, ir drosmīgāki. Viņi dzīvo ar savu drošības rezervi pat tad, ja ārējie resursi izsīkuši. Vajadzība pēc cieņas… To var nodrošināt tikai Dievs tas kungs. Jo par cieņu Latvijā dzirdēts tikai atsevišķā rakursā, kurā parasti nav ievērota vairākuma nostāja. Tomēr cieņa ir kas tāds, kas katram cilvēkam dots. To izmantot vai neizmantot ir katra indivīda izvēle. Es redzu vecus cilvēkus, kuriem nekādi pazemojumi nav mazinājuši viņu cilvēcisko cieņu, un tādus, kuri savu pašcieņu degradējuši. Tomēr jautājums par cēloņiem un sekām paliek. Sociālā vide un indivīds, indivīds un sociālā vide ir savstarpējā dinamiskā procesā.
