Ir temati, kas spēj apvienot pilnīgi visu virzienu un ideju piekritējus un jo īpaši politiķus. Atliek sākt diskusiju par erotiku, pornogrāfiju un prostitūciju, un, ticiet, nebūs neviena, kas publiski nemetīs vairāk vai mazāk slēptas sašutuma bultas.
Ir temati, kas spēj apvienot pilnīgi visu virzienu un ideju piekritējus un jo īpaši politiķus. Atliek sākt diskusiju par erotiku, pornogrāfiju un prostitūciju, un, ticiet, nebūs neviena, kas publiski nemetīs vairāk vai mazāk slēptas sašutuma bultas. Par sabiedrības tikumību taču kādam ik brīdi jābūt nomodā. Sākot ar Jēkabielas deputātiem un beidzot pat ar vismazāko pagastu. Pareizāk sakot, tam mazajam nemaz nebūtu par ko uztraukties, jo 2001. gada 25. maija prostitūcijas ierobežošanas noteikumi paredz, ka šai publiski nosodītajai nodarbei pašvaldības ar iedzīvotāju skaitu virs 20 tūkstošiem “nosaka vietas, kur fiziskās personas, kas nodarbojas ar prostitūciju (turpmāk – prostitūtas), var piedāvāt seksuālos pakalpojumus vai pieņemt to pasūtījumus. Pārējās pašvaldības šādas vietas nosaka pēc Valsts policijas rakstiska pieprasījuma.” Vai varat pateikt, kurā Latvijas pašvaldībā tādas ir noteiktas? Nevienā. Tātad jāsecina, ka prostitūcija mūsu valstī nevienā pašvaldībā nav nopietna problēma. Nevar tik saprast, kāpēc esam tā uztraukušies, ka Latvijas un jo īpaši Rīgas kā “Baltijas Bangkokas” slava izskanējusi tik tālu pasaulē.
Kā ar erotiku un pornogrāfiju? Pagājušajā nedēļā spēkā stājās jaunais likums par tās ierobežošanu. Erotika jaunajā likumā no dienaskārtības gan noņemta. Saeimas deputāti laikus apķērās. Citādi, ticamākais, nāktos steigšus slēgt muzejus, lai tikai kāds nenobriedis prāts nevilšus neieraudzītu pārāk atkailinātus cilvēku ķermeņus. Tās gan būtu tikai odziņas, salīdzinot ar Augeja staļļiem, kas gaidītu visus, kuri izvētītu, kas ir erotika.
Tātad jaunā likuma mērķis ir noteikt pornogrāfisku materiālu aprites ierobežojumus, aizsargāt cilvēku no nevēlamas saskarsmes ar tiem, nepieļaut bērnu iesaistīšanu pornogrāfisku materiālu apritē. Kāds var pret to iebilst? Noteikti ne. Likumā mēģināts pieķerties tādai grūti ietekmējamai komunikācijas videi kā internets. Lai nu sokas, vien grūti noticēt, ka viena pati Latvija spēs ko nopietni tajā ierobežot. Atliek vienkāršākais – censties ietekmēt pornogrāfisku materiālu apriti drukātos un elektroniskos plašsaziņas līdzekļos, dažāda veida klubos un citās izklaides vietās, kur notiek vai var notikt apsegtu vai neapsegtu dzimumorgānu apzināta demonstrēšana. Likumā dotas lielākas iespējas pašvaldībām kaut ko darīt lietas labā. Vairums vietvaru gan ar jauno likumu vēl neesot iepazinušās. Turklāt, godīgi sakot, tas tapis tāpēc, ka šajā jomā neviens nezināja, kā tikt galā Rīgā. Ārpus tās šī problēma nav draudīga. Lai arī tie, kam likumi un noteikumi jāievieš dzīvē, parasti līdz šim sūkstījušies, ka viņiem pornogrāfijas (arī prostitūcijas) izplatības ierobežošanā “rokas par īsām”, jaunais likums, ticamākais, lietu kārtību būtiski nemainīs.
