Viņš ir sabiedrisks, jautrs, asprātīgs. Arī slinks, jo mīt velosipēda pedāļus, ja var traukties ar mašīnu, vairs negrib. Zina – kaut kur Latvijā noteikti dzīvo vēl kāds vārdabrālis, taču ne ar vienu nav gadījies iepazīties.
Viņš ir sabiedrisks, jautrs, asprātīgs. Arī slinks, jo mīt velosipēda pedāļus, ja var traukties ar mašīnu, vairs negrib. Zina – kaut kur Latvijā noteikti dzīvo vēl kāds vārdabrālis, taču ne ar vienu nav gadījies iepazīties.
“Pēc dzimšanas kādu laiku mani sauca par Raiti, taču tas vārds tomēr mammai un tētim negāja pie sirds, un es kļuvu par Santi,” vecāku Ritas un Jura neizdibināmos domu labirintus atklāj deviņpadsmit gadu vecais Santis Podāns. Viņš ar savu vārdu ir apmierināts, kaut gan pie īpaši atzīmējamas dienas ticis vien pirms pāris gadiem. “Agrāk man dāvanu bija mazāk – vien dzimšanas dienā,” viņš atzīst, ka vēlāk tas vairs nav šķitis tik būtiski, tādēļ arī pirmie vārda svētki īpaši nav atzīmēti.
Santis ir elejnieks, un, kaut arī pašlaik dzīvo Jelgavā, par dzimto pusi nav aizmirsis. Viņš vēl aizvien braši stāv vārtos ik reizi, kad futbola komandai “Eleja” mačos jācīnās ar citām. “Vārtos stāvēt ir labi – vismaz nav jāskrien,” vēl vienu sava slinkuma izpausmi min puisis.
Viņš Amatu skolā apguvis pavāra profesiju, kā pats smej – lai badā nenomirtu, taču pašlaik diendienā “vāra” vien plastikāta logus uzņēmumā “Maiga” Svētē. Viņam patīk lieli pasākumi, kur čum un mudž cilvēki, spontānas idejas, jo “domāt nav interesanti”, un laiks, kas pavadīts kopā ar savējiem.
“Baiba ir tuvākais cilvēks – galu galā mana mazā māsiņa. Es viņu uzmanu, citiem neļauju apcelt,” par tikai gadu jaunāko māsu saka lielais brālis un atzīst, ka šad tad gadās arī pa kašķim, taču niknums ātri pāriet. Viņam vispār veicies ar apkārtējiem cilvēkiem, arī mīlestībā “pagaidām ir labi”, un Santis stāsta par draudzeni Luīzi, ar kuru kopā ir jau pusotru gadu. “Bija laiks – iemīlējos, pieradu un vairs ne varu, ne gribu no viņas atrast,” tā Santis. Un draugi – tikpat traki, cik viņš. “Daudz neplānojot, iesēžamies mašīnā un braucam, kur acis rāda,” un Santis paslavē savu praktisko “Chrysler” zelta krāsas “busiņu”. “Tas ir mans otrs dzīvoklis,” viņš stāsta, ka tajā vienmēr ir telts, guļammaiss, sega, spilvens, drēbes, lai varētu pārģērbieties un doties ceļā. “Ja nu kaut kur kaut kas,” gatavību vienmēr “būt uz strīpas” apliecina jaunietis. Viņš stāsta, ka reiz viņu no gultas izcēluši draugi, iesēdinājuši mašīnā un veduši prom. Santis vien pa miegam apuzprasījis: “Kur braucam?”
Uz jautājumu par nākotnes plāniem gaviļnieks, mazliet vilcinoties, atbild: “Gribas māju, darbu, kurā nevajadzētu būt katru dienu, sievu arī varētu, vēl kādus divus bērnus, un laikam arī viss.
