Izrādās, uz Dieva žēlastību sava mājokļa drošībā paļaujas aptuveni trešdaļa Latvijas iedzīvotāju. Savukārt gandrīz puse īpašnieku līdz šim nav domājuši par riskiem un mitekļa aizsardzību.
Izrādās, uz Dieva žēlastību sava mājokļa drošībā paļaujas aptuveni trešdaļa Latvijas iedzīvotāju. Savukārt gandrīz puse īpašnieku līdz šim nav domājuši par riskiem un mitekļa aizsardzību. Īpaši uztraucoši tas ir laikā, kad namu cenas piedzīvo strauju palielināšanos.
Juris Bogdanovs, kas dzīvo jaunā privātmāju ciematā Ozolniekos, par sava īpašuma apdrošināšanu bija prātojis līdz ar tā iegādi pērn. Kā viņš atzina “Ziņām”, ar lēmuma pieņemšanu nav bijusi īpaša steiga. “Bankas aizdevumu, iegādājoties māju, kas automātiski prasītu īpašuma apdrošināšanu, neņēmām. Tomēr, gandrīz gadu dzīvojot jaunajā mājvietā, ģimenē pamazām brieda doma, ka varbūt nepieciešams to apdrošināt,” stāsta J.Bogdanovs. Punktu uz i pārdomām pielikusi kāda negaisa pilna pēcpusdiena maijā, kad, pēc Bogdanova kunga vārdiem, “zibeņi šķīluši un koki gāzušies”. Todien tad arī pieņemts lēmums īpašumu apdrošināt.
Gan jau Dieviņš mani sargās…
Šopavasar apdrošināšanas kompānija “Balta” kopā ar pētījumu kompāniju “GfK CR Baltic” veica pētījumu par to, kā Latvijas iedzīvotāji attiecas pret sava mājokļa drošību. Aptaujas rezultāti izrādījās pietiekami šokējoši – 34 procenti cilvēku tā drošībā un aizsardzībā izvēlas paļauties uz Dievu un likteni. Tātad trešdaļai tā ir galvenā metode, kā pasargāt dzīvesvietu no negaidītiem likteņa pavērsieniem. Aptauja liecina, ka 15 procenti aptaujāto neko nedara sava mitekļa aizsardzībai, jo uzskata, ka “nekas slikts nevar notikt”. “Baltas” īpašumu apdrošināšanas produktu grupas galvenais speciālists Māris Auziņš, “Ziņām” skaidrojot aptaujas rezultātus, uzsver, ka laikā, kad nekustamā īpašuma cenas strauji aug, lielākā iedzīvotāju daļa mājokļa drošības jautājumu joprojām neuztver pietiekami nopietni.
Lamatas “ciemiņiem”
Pētījums arī rāda, kāda ir galvenā metode, kuru mājokļa īpašnieki izmanto tā pasargāšanai. 28 procenti aptaujāto savas dzīvesvietas galveno drošības aizsardzības metodi raksturoja ar atbildi: “Mājās kāds vienmēr atrodas.” Savukārt septiņi procenti kā galveno acīmredzot bija nolūkojuši populārajā ASV ģimenes filmā “Viens pats mājās” – promejot atstāj ieslēgtu gaismu, radio vai arī ierīko zagļiem domātas “lamatas”. Seši procenti dzīvesvietu apsargā, glabājot ieroci. Interesanti šie mājokļa aizsardzībai izmantotie paņēmieni liekas tāpēc, ka paši aptaujātie atzinuši – vismaz puse no viņiem vai arī paziņas saskārušies ar zagļu apciemojumu vai īpašuma bojājumu, tas ir, mājoklim un tā aprīkojumam nodarīti zaudējumi. Vairāk nekā trešdaļai īpašuma apdares vai cita veida bojājumi radušies tieši kaimiņu rīcības vai bezdarbības dēļ. Starp citu, tiesu statistika liecina, ka “draudzīga” vienošanās, lai segtu zaudējumus, panākama arvien retāk. Pašlaik tikai pabeigto civiltiesisko prasību skaits pirmajā tiesu instancē pēdējo gadu laikā pārsniedz 50 tūkstošu. Šajā gadījumā “vainīgo” no tiesas klapatām būtu glābusi apdrošināšanās par civiltiesiskās atbildības uzņemšanos, ja nodarīti zaudējumi svešam īpašumam.
“Apzinīgā” trešdaļa
Lai arī aptaujas rezultāti ir gana šokējoši, aptuveni trešdaļa mājokļu īpašnieku pret tā aizsardzību sākuši izturēties daudz civilizētāk un mūsdienīgāk. 23 procentiem respondentu ir nekustamā īpašuma apdrošināšana (6 procentiem kompleksā īpašuma apdrošināšana – mājokļa, mantas un īpašnieka civiltiesiskās atbildības apdrošināšana). Tikai pieciem procentiem aptaujāto mājās ierīkota signalizācija, un tikai četriem procentiem ir dūmu detektori vai ugunsdzēšamie aparāti.
Apdrošinātāji gan neuzskata, ka pēdējos gados gandrīz divkārt augušo apdrošināšanas gadījumu skaits liecinātu, ka īpašnieki apzinās situāciju. Drīzāk runa varētu būt par inflāciju un kredītdevēju prasību obligāti apdrošināt īpašumu. Izrādās, aptuveni 40 procenti nekustamā īpašuma apdrošināšanas ņēmēju to dara tikai tāpēc, ka tāda ir aizdevējbankas prasība. Ar interesantu situāciju saskārās “Ziņas” pēc tam, kad Valgundē nesen nodega vairāki īpašumi. To saimnieki uz jautājumu, vai tie bijuši apdrošināti, varēja vien noplātīt rokas un teikt, ka turpmāk noteikti to izdarīs.
