Šajās dienās Rīgā tikās trīs Baltijas valstu premjerministri, lai kopā ar Eiropas Komisijas enerģētikas komisāru Andri Piebalgu diskutētu par mūsu reģiona tālāko energoapgādes attīstību.
Šajās dienās Rīgā tikās trīs Baltijas valstu premjerministri, lai kopā ar Eiropas Komisijas enerģētikas komisāru Andri Piebalgu diskutētu par mūsu reģiona tālāko energoapgādes attīstību. Kā jau bija paredzēts, teju vai galveno vietu diskusijā ieņēma nākotnē plānotās atomelektrostacijas būve nojaucamās Lietuvas Ignalinas AES vietā. Pašlaik, cik noprotams, Lietuvas puse sākusi izspēlēt aktīvas kombinācijas, lai no nākotnes projekta “iesistu kabatā” maksimālu labumu. Godīgi sakot, būtu muļķīgi domāt, ka tā nebūs. Galu galā arī lietuviešiem ir skaidrs, ka pašiem vien par sevi būs jāgādā. Īpaši, ja paraugu “katrs par sevi” rāda ES “vecākie brāļi”, galvenokārt domājot par savu valstu energoapgādes drošību.
Gana neglītu piemēru šajā ziņā demonstrēja Vācija, kuras kanclers Gerhards Šrēders pirms pāris gadiem ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu noslēdza vēlāk par “otro Krievijas – Vācijas paktu” nodēvēto līgumu par jauna gāzesvada izbūvi Baltijas jūrā. (Vismaz šī informācija bija pārsteigums Latvijas ārlietu ministram Artim Pabrikam.) Tas bija skaidrs signāls, ka kopējā Eiropas enerģētikas politika līdz tam bijusi tikai tāda tukša runāšana.
Vēlāk Krievija perfekti izspēlēja savu kā galvenā energoresursu piegādātāja kārti, kad aizpērnajā ziemā negaidīti “aizgrieza” dabasgāzes cauruļvada krānus, kas uz Eiropu iet cauri Ukrainai. Starp citu, par “ieguldījumu” Baltijas cauruļvada būves līgumā Vācijas kanclers pēc pāris mēnešiem, kad pameta augsto amatu, saņēma “pateicības algu” – projekta vadītāja amatu.
Šie notikumi nupat pieminēti viņpus okeāna – ASV Kongresa Pārstāvju palātas Ārlietu komitejas priekšsēdētājs demokrātu pārstāvis no Kalifornijas Toms Lantoss, uzstājoties komunisma upuru piemiņas memoriāla atklāšanas ceremonijā Vašingtonā, G.Šrēdera ciešās biznesa saiknes ar Krieviju nosaucis par “politisko prostitūciju”. ASV kongresmeņa “sirsnīgi” vārdi tika veltīti arī nu jau bijušajam Francijas prezidentam Žakam Širakam (ja atceramies, tik labam Krievijas prezidenta draugam, ka bija to gatavs aicināt uz savu dzimumdienu kādā Rīgas armēņu krodziņā). Abi Eiropas bijušie valstsvīri Lantosa kunga dusmas gan vairāk izpelnījušies tāpēc, ka neatbalstīja ASV iebrukumu Irākā. Tajā pašā laikā viņš abus un viņu piekopo politiku raksturojis gana spilgti.
Minētais tikai vēlreiz pierāda sen daudzkārt deldēto frāzi, ka politikā (arī ekonomikā) draugu nav. Ir tikai katras valsts intereses. Ja to neņem vērā, “uz tava kakla” mēģinās izbraukt visi, kam nav slinkums. Dažbrīd to gribētos atgādināt mūsu valstsvīriem, lai ņem vērā, risinot sarunas par Latvijas ekonomiskajām un politiskajām interesēm. Pat ja esam laidušies “kopējās Eiropas mājas” žūžainajā eiforijā. Ja tajā “vecie buki” turpinās katrs savu istabu ieriktēt pa savam prātam, nav pamata Latvijai nedarīt gluži līdzīgi, ņemot vērā pašu intereses.
