Mūsu laikraksts jau ziņoja par rekordlielo absolventu skaitu pilsētas Mākslas skolā un to, ka radīti ļoti labi darbi, kas tagad skatāmi audzēkņu nobeiguma darbu izstādē.
Mūsu laikraksts jau ziņoja par rekordlielo absolventu skaitu pilsētas Mākslas skolā un to, ka radīti ļoti labi darbi, kas tagad skatāmi audzēkņu nobeiguma darbu izstādē. Skate patiesi ir visai iespaidīga, ja ņemam vērā, ka tās autori ir 13 – 18 gadu veci jaunieši.
Tas izsauc apbrīnu: šajā vecumā jaunieši garīgi vēl tikai veidojas, nereti skolu apmeklē vecāku dēļ, pret mācībām izturas pavirši, virspusēji. Tad nu skolotājam jābūt pietiekami elastīgam un izdomas bagātam, lai sasniegtu kaut cik nozīmīgus rezultātus.
Tas ir vēl viens iemesls, kādēļ gribas šāgada izstādi uzteikt vēl vairāk: pedagogi pratuši mazāk talantīgiem bērniem atrast tādu tēmu un tās risinājumu, kas ceļ skolēnu veikumu, mēģinot noslēpt gan robus zināšanās, gan audzēkņu spēju robežas, gan slinkumu un pusaudžu, tā sakot, vēju galvā. Skolotāji bijuši pietiekami prasīgi. Prasību kritēriji un līmenis vēsta par pašcieņu, kas mūsu bērnos un jauniešos jāieaudzina no mazotnes – pašlaik tās trūkums vērojams visās dzīves jomās. Bez pašcieņas neko dižu nesasniegsim.
Bet nu pie izstādes.
Vispirms gribas izcelt Induļa Landaua audzēkņus, kas izstrādājuši diplomdarbus glezniecībā – Kristīni Šļujevu, Līgu Rozentāli, Elīnu Lindi, Aļesju Dudarovu, Jevgeņiju Novogarski, bet jo sevišķi Kristu un Līvu Klismetas, kā arī šeit neminētos. Katrs, kā liekas, sniedzis labāko, ko pašlaik spēj. Var izteikt prieku par K.Šļujevas pacietību, uzcītību, precīzo aci, kopējot tik sarežģītu darbu, kāda ir Imanta Lancmaņa kompozicionāli pieblīvētā, detaļām un krāsu ritmiem bagātā glezna “Vanitas ar balto tauriņu”. Vairāki audzēkņi kopējuši ievērojamu gleznotāju darbus no nekvalitatīvām reprodukcijām. Jābūt pietiekami redzīgam, lai oriģināla krāsu nianses apjaustu, paredzētu, atrastu. Īpaši izceļamas māsas Klismetas, kas veidojušas ilustrācijas savām iemīļotajām grāmatām.
Ļoti patīkami vērot tēlnieces Nellijas Skujenieces diplomandu veikumu. Māksliniece iemācījusi audzēkņos tēlnieciski būtisko – formu valodu, aprišu ritmiku, pāreju vieglumu. Īpaši gribas pievērst uzmanību Lindas Kalnas “Kastaņiem” un Sindijas Ščeglovas “Papagailim”.
Nevar teikt, ka Ilizanei Grīnbergai bijuši apdāvinātākie bērni, taču viņa pratusi ievirzīt audzēkņus tēmās, kas atklāj viņus no labākās puses. Darbi ir rūpīgi nostrādāti, ar labu gaumes un krāsu izjūtu (Ilāna Kuzņecova, Jūlija Matjuka). Lelde Ozoliņa izmēģinājusi savus spēkus plakātos, un visai sekmīgi.
Jeļena Jēkabsone bija spiesta pārņemt dekoratīvās gleznošanas beidzēju diplomdarbus. Jāteic, ar saviem uzdevumiem veiksmīgi tikušas galā kā Ilga Šustika, tā Rūta Seikstule.
No Kristīnes Landauas audzēkņiem gribas izcelt Intu Lastenieku ar visai interesanti veidoto mozaīku “Baltais un sarkanais”.
Diplomdarbi laikam ir tā reize, kad nedrīkst pieļaut paviršību, formu neprecizitāti, nevērīgu apdari.
Rodas jautājums – vai vajag ikvienu izvadīt no skolas ar nobeiguma apliecību? Vai tā nemācam mūsu bērniem, ka bez piepūles var šo “papīriņu” dabūt?
Vēl būtu jāuzteic Māra Grīnberga audzēkņi. Man ik gadu sagādā lielu prieku aplūkot viņu darbus. Pedagogs māca saskatīt, ieraudzīt un fiksēt dabā notiekošo, cilvēkus. Skaidrs, ka M.Grīnbergs ir prasīgs, un rezultāti acīmredzami – mums veidojas talantīgi fotogrāfi un datorgrafiķi.
