Muzikālā doma vienmēr ietverta konkrētā formā. Vairākdaļu kompozīcijā ir nelielas cezūras (dalījums, pauze) starp daļām, šķiet, tāda šomēnes līdz ar jubileju pienākusi pianistei Norai Lūsei.
Muzikālā doma vienmēr ietverta konkrētā formā. Vairākdaļu kompozīcijā ir nelielas cezūras (dalījums, pauze) starp daļām, šķiet, tāda šomēnes līdz ar jubileju pienākusi pianistei Norai Lūsei. Mūzikas mīļi mūsu pilsētā viņu vislabāk droši vien zina kā saturiski interesanto un norises formas ziņā demokrātisko muzikālo trešdienu iedibinātāju Jelgavas muzejā.
Pauzei ir melanholiska pieskaņa, jo neilgā laika posmā mūžībā aizgājuši vecāki Juris un Regīna Lūši. Bija gan iecerēts, ka Franča Šūberta Trio op.100 (Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē), ko atskaņoja jubilāre kopā ar saviem kādreizējiem Maskavas Konservatorijas studiju biedriem – vijolnieku Andri Baumani un čellisti Laimu Kunkuli – klausīsies arī Noras mamma, taču liktenis bija lēmis citādi. Nora aizvien jutusi ģimenes, domubiedru un draugu atbalstu. Atceroties mūsu kopīgās sarunas Rīgā, Ģertrūdes ielā dzīvoklī ar bezgala skaisto holandiešu podiņu krāsni (tapusi Meisenē), secinu, ka līdztekus apdāvinātībai Norai piemīt izcila mērķtiecība, darba spējas, ko apliecina viss līdz šim paveiktais.
Rīga, Maskava, Portugāle…
Emīla Dārziņa “Melanholiskā valša” noskaņas lai ver atmiņu lappuses. Kā sākās N.Lūses muzikālās gaitas? Juris un Regīna Lūši nolēma meitu sūtīt mācīties Emīla Dārziņa Mūzikas skolā (pedagoģe Juta Daugule), tad trīs studiju gadi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (tolaik konservatorijā) profesora Igora Kalniņa klavieru klasē, un… gluži tāpat kā vecmāmiņai Mildai Otīlijai Lūsei – arī viņai vajag studēt ārzemēs! Nora dodas uz Maskavu, kur slīpē savu klavierspēles meistarību pie profesores Tatjanas Nikolajevas.
Aizvien ciešāk, gan muzicējot, gan dzīvē, savijas Noras un fagotista Andra Arnicāna gaitas. Te varbūt ir pirmā cezūras vieta, jo pēc kāda laika pasaulē ierodas viņu meitas Andra (pašlaik altiste, dzīvo un strādā Portugālē) un Arta (pianiste, patlaban gan vairāk saistīta ar Latviju).
Bet mūzikas forma rit tālāk, un Nora uzvar portugāļu komponista Vianna da Motas starptautiskajā konkursā. Sākas saspringts skrējiens starp Maskavu un Rīgu, jo Maskavā (gandrīz gadsimta ceturksni) Genādija Roždestvenska vadītajā simfoniskajā orķestrī strādā A.Arnicāns. Latvijas Televīzijā top virkne Noras videoierakstu – Jāzepa Vītola klaviermūzikai veltīta programma (Brīvdabas muzejā), vēl cita soloprogramma, kurā centrālā vieta niansēti smalkajam Ferenca Lista sonātes fantāzijas “Pēc Dantes lasījuma” priekšnesumam! (Vienmēr radošo nodomu atbalstītāja ir televīzijas režisore Dzintra Švarce.)
Pētniece un skolotāja
Spēlējot Johana Gotfrīda Mīteļa kompozīcijas, pamazām sāk realizēties Noras ceļš mūzikas pētniecībā. Kā iedzirkstas viņas acis, izdzirdot Mīteļa vārdu! Seko īsa piebilde, ka viņš (J.S.Baha skolnieks) bijis saistīts ar Mītavu (drošu ziņu par uzstāšanos gan neesot). Bet pašreizējā muzikālās formas posmā tiek rakstīta apcere par Mīteli, kas būs ietverta Maskavas Konservatorijas izdotajā zinātnisko rakstu krājumā. Tālākā pagātnē lasāms N.Lūses pētījums par Rīgas Doma ērģelēm, gan arī “Latviešu pianisti – pedagogi” (1950 – 2000) (kopā ar CD kā pamats Dr. paed. grāda iegūšanai).
Noras darbības pašreizējais posms lielā mērā saistīts ar Jelgavu, kur viņa ir LLU TF Izglītības un mājsaimniecības institūta mācībspēks un māca diplomētus izglītības zinātņu maģistra akadēmiskā grāda ieguvējus pedagoģijā.
Sadarbība ar muzeju
Jelgavas muzejā mums telpas sarunai laipni atvēlējusi direktores vietniece Marija Kaupere. Viņa iesaistās sarunā, bilstot, ka “sadarbība ar Noru Lūsi muzejam sāka veidoties pirms vairākiem gadiem un patlaban tai ir trīs līnijas. Pirmā – koncerti katra mēneša pēdējā trešdienā pulksten 12 (pašlaik gan muzeja remonta dēļ tie uz laiku atlikti. “Muzikālās trešdienas” – gandrīz kā Beļajeva “muzikālās piektdienas” savulaik Sanktpēterburgā – aut.). Šie ir muzeja darbības jauni saskares punkti. Varbūt arī ne vienmēr tie ir masveidīgi, bet dod iespēju, piemēram, studentiem atnākt, klausīties mūziku citā vidē, paskatoties arī izstādi. Ar N.Lūsi, viņas dzīvesbiedru A.Arnicānu mums ir laba sadarbība “Muzeja naktī”. Atceros arī Pāvila Šenhofa izstādi “Mūzikas instrumenti gleznās” – cik ieinteresēti, jūsmīgi Andris runāja ar klausītājiem, demonstrēja izjauktu fagotu!” Mūsu sarunā pēkšņa Noras piebilde: “Neviena Artas Arnicānes starptautiskajam konkursam gatavota programma nav iztikusi bez muzikālo trešdienu klausītājiem!” Te M.Kaupere bilst, ka “muzikālās trešdienas” sen pāraugušas savus ietvarus. Viņa iezīmēja arī otru saskarsmes līniju – skolotāju tālākizglītošana. Kā vienu no redzamākajiem tās prakses darbiem viņa minēja Lauras Žukovskas bakalaura darbu “Gadskārtu cikls” – muzeja pedagoģiskā programma. Trešais zīmīgais sadarbības punkts ir muzeja projekts ar Šauļu Universitātes kamerkori “Bičiuliai”, iepazīšanās ar vērtīgāko gan abu tautu mūzikā, gan tēlotājmākslā. Valsts svētku koncertā 18. novembrī Šauļos spēlēja N.Lūse.
Pedagoģe trešajā paaudzē
Viņas vecmāmiņa Milda Otīlija Lūse savulaik beidza Augstākos sieviešu matemātikas kursus Pēterburgā, papildināja zināšanas Vācijā, pēc tam strādāja Rīgā Valsts tehnikumā. Savukārt tēvs Juris Marģeris Lūsis (profesors, Dr.oecon.) un māte Regīna Janīna Lūse (docente, tehnisko zinātņu kandidāte) ilgus gadus bijuši Rīgas Tehniskās universitātes mācībspēki. Tātad Nora ir pedagoģe jau trešajā paaudzē.
Ar šo jomu saistīts arī A.Arnicāns – JVLMA Fagota klases profesors. Franča Šūberta mūzika dzirdēta daudzkārt – arī kamermūzika. Labi zināmas skaņraža daiļradei piemītošās īpašības. Lūk, Trio op. 100 – klausos it kā pilnīgi citādu pazīstamo skaņradi, te “bēthoveniski” piesātinātu, te ar gluži vai “vāgnerisku” elpu apdvestu. Trīs skaidras un daiļas līnijas – Andra Baumaņa atturīgā vijoles balss, sulīgais Laimas Kunkules čells un pāri visam brāzmojošā spēkā vibrējošās N.Lūses klavieres. Skaists, neaizmirstams mirklis daudzdaļīgā muzikālā opusā.
