Pirmsjāņu laikam ik gadu raksturīgas ne tikai izcili garas rindas lielveikalos un plānu kalšana par siera siešanu, ugunskuru kurināšanu, bet arī jaunu pret potenciālajiem slepkavām, proti, dzerošajiem autovadītājiem, vērstu kampaņu aktualizēšanās.
Pirmsjāņu laikam ik gadu raksturīgas ne tikai izcili garas rindas lielveikalos un plānu kalšana par siera siešanu, ugunskuru kurināšanu un desu cepšanu svētku vakarā, bet arī jaunu pret potenciālajiem slepkavām, proti, dzerošajiem autovadītājiem, vērstu kampaņu aktualizēšanās. Iepriekš kriminālie karstgalvji biedēti ar ratiņkrēsliem un minimāla komforta telpām ar restotiem logiem, viņu apetīte slābināta ar asiņainām bildēm un aicinājumiem parakstīt orgānu donoru protokolus, bet kā novitāte ar melnā humora piedevu sarīkota arī nozares prominenču iesaistīšana savu vokālo dotību demonstrēšanā, kopā ar “Suitu sievām” uzvelkot pa “skarbai” Jāņu ziņģei.
Gadu no gada tiek auklētas cerības nekad vairs nepieredzēt pirms septiņiem gadiem piedzīvotos “asiņainos Jāņus”, un šogad iekšlietu ministrs Ivars Godmanis sev raksturīgā “bargā kunga” manierē solījis sarīkot īsti “nepriecīgus” ķimeņsiera svētkus visiem stūrējošajiem pļēguriem un piespiedu izsēdināšanu uz ceļa viņu līdzbraucējiem.
Līdz šim regulāri novērota tendence, ka pēkšņa sodu bardzināšana autobraucēju vidū rada īslaicīgu “šoka efektu” un liek vismaz nedaudz prātīgāk izturēties pret piedalīšanos satiksmē, taču jau drīz iestājas “dabīgais pieradums”, un spējā piesardzība nokļūst dibenplānā. Vairāk nekā neizprotama ir “azartiskās” sabiedrības vēlme balansēt uz naža asmens – neņemot vērā draudus ne vien padarīt plānāku maciņu, bet arī izbaudīt “balandu zupu” un uz dažiem gadiem palikt kājniekos, dzērājšoferu skaits brīnumainā kārtā aug. Lai piedzīvoto kaunu mālētu plašāku, Godmaņa kungs nācis klajā arī ar priekšlikumu informēt par sēdināšanu aiz restēm grēkāžu darbavietas, neļaujot slēpt piespriestās un kamerā pavadītās dienas aiz mistiskām “slimības lapām”, kā arī cenšoties neiziet ārpus stīvajiem likuma rāmjiem, publiskot pamattiesību aizsardzības drošajā aizsegā patvērušos dzērāju vārdus. Savukārt Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija rosinājusi ieviest sistēmu, kad reibumā aizturētam braucējam rokudzelži tiek uzlikti, “neatejot no kases” – tūlīt pēc pieķeršanas.
Šeit gan eksistē kāds pamatīgs, tagadējā ministra savulaik folklorizēts “BET”. Proti, dzerošo braucēju skaits jau tagad ir tik ievērojams, ka liela viņu daļa pēc tiesas lēmuma paziņošanas stāv vairāku nedēļu “rindā”, lai atsēdētu piespriestās diennaktis. Kas notiks, ja katru “promiļu braucēju” mēģinās pagodināt ar rokudzelžiem un vietu izolatorā? Taču vienlaikus ar alternatīvām ir pagrūti. Var, protams, sodīt ar piespiedu darbu (ideālā gadījumā tas būtu piemērojams kā papildsods) – nav šaubu, ka ikvienā pašvaldībā atrastos ar teritorijas labiekārtošanu saistīti darbi, un gan jau grēkāži tādus atribūtus kā, piemēram, otas trīcošajās rokās spētu noturēt. Savukārt sabiedrībai atlēktu savs labums no šādu subjektu sodīšanas apcirpta dzīvžoga, nokrāsotas ēkas sienas vai izremontētu iekštelpu veidolā, bet pašiem dzērājiem būtu iespēja atstrādāt tiem piešķirto “valsts kotleti”.
Zināmā mērā taisnība ir arī tiem, kas uzskata, ka ne jau rokudzelži un automāts (lasi – bargi sodi) ir tie labākie līdzekļi, lai ieviestu kārtību, bet kamerā neviens labāks nekļūst. Tajā pašā laikā ne šādu uzskatu paudēji, ne iekšlietu ministrs, ne pārējā sabiedrība, visticamāk, nevar nosaukt brīnumlīdzekli, kas būtu pietiekami iedarbīgs pret šo unikālo stulbuma sērgu – dzeršanas un braukšanas apvienošanu. Tā kā sodu pastiprināšana ir vieglākā izeja, var nešaubīties, ka valsts ķersies tieši pie šā salmiņa. Jo citu variantu vienkārši nav, bet pašreizējo situāciju arī nevar saukt par normālu.
