1958. gada Ziemassvētkos dzimušais Jānis Hiršfelds bērnību pavadījis bijušajā Bauskas rajona Imanta Sudmaļa vārdā nosauktajā kolhozā. Četru bērnu ģimenē viņš ir vecākais. Zīmīgi, ka viņa pirmo mājokli sauca «Lidjāņi».
1958. gada Ziemassvētkos dzimušais Jānis Hiršfelds bērnību pavadījis bijušajā Bauskas rajona Imanta Sudmaļa vārdā nosauktajā kolhozā. Četru bērnu ģimenē viņš ir vecākais. Zīmīgi, ka viņa pirmo mājokli sauca “Lidjāņi”.
Kungs atceras, ka jau ar pirmajiem dzīves gadiem Jāņos ticis sēdināts goda vietā. Nācās dziedāt arī līgodziesmas, bet pirmos apgūtos vārdus vairs neatminas. Pirmo aliņu Jānis iemalkojis 16 gadu vecumā. “Tas bij” labs!” viņš lakoniski vērtē toreiz dzertā miezīša garšu. Tagad nopērkamie neesot tik gardi, bet Jāņu vakarā nesmādē “Aldara” “Zelta alu”. Parasti tas notiek radu lokā. Viņš smej – kārtīgi Jāņi svinami līdz pat Pēteriem.
Jāni ikdienā var sastapt, vadot traktoru Emburgas apkārtnē. “Ziņas” viņu atrada pēc ilgas maldīšanās pa tuvējo mežu, kur vīrs kopā ar biedriem tīrīja cirsmu. Kolēģi apgalvo, ka ar Jāni viegli sastrādāties un ilgu gadu laikā arī viņa spēkrats neesot salūzis, jo vīrs mīl savu tehniku un to vienmēr uzmana. Pēc darba viņš esot īsts komandants Ceļmalnieku mājās. “Izdzenā un noliek pie vietas visus plenčus!” saka Jāņa kolēģis.
