Tikai pieci vārdi ietver 14. jūnija nozīmi mūsu valsts vēsturē – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena –, bet aiz tiem ir nevainīgu cilvēku ciešanas, mokas un nāve valstīs, kur valda vai valdījusi komunistiskā valsts iekārta.
Tikai pieci vārdi ietver 14. jūnija nozīmi mūsu valsts vēsturē – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena –, bet aiz tiem ir nevainīgu cilvēku ciešanas, mokas un nāve valstīs, kur valda vai valdījusi komunistiskā valsts iekārta. Pārāk ilgi bija jāgaida, līdz 12. jūnijā Vašingtonā atklās komunisma upuru ciešanām veltītu memoriālu. Visai pasaulei sen bija zināma Havaju Universitātes profesora R.J.Rummela informācija, ka komunisti nonāvējuši 95,2 miljonus cilvēku. 20. gadsimta karos gājuši bojā 37,4 miljoni, kas pierāda – kari prasījuši mazākus upurus. Pēdējos gados komunistu genocīds vairākās valstīs turpinājis varmācīgo darbību. Tādējādi palielinājies arī upuru skaits. Starptautiskā tiesa sauc pie atbildības genocīda izraisītājus Balkānos, bet klusē par komunistiskā genocīda izraisītāju sodīšanu vairākās pasaules valstīs.
Nedrīkstam aizmirst, ka pirmais sarkanā terora upuris bija 1918. gada augustā nošautais leģendārais pulkvedis Fridrihs Briedis. 3500 karavīru krita Latvijas atbrīvošanas cīņās, un ap 6000 civilo iedzīvotāju gāja bojā 1919. gada pirmās padomju okupācijas mēnešos. Turpmākie komunistiskā genocīda upuri bija PSRS dzīvojošie 70 000 latviešu, kas zaudēja dzīvības asiņainajā 1937. un 1938. gadā.
Gan presē, gan radio un televīzijā, gan 14. jūnija atceres saietos vērojama notikumu minimizēšana, noklusējot patiesos faktus un notikumus, jo atceras tikai 14. jūnija traģisma pilno nakti, neminot, ka pirmais Golgātas ceļa gājējs 1940. gadā bija visas tautas mīlētais un cienītais Valsts prezidents Dr.Kārlis Ulmanis, kuru šodien nepatiesi apvaino un pazemo. Viņam sekoja 34 250 Latvijas dažādu tautību labāko dēlu un meitu, kuru vidū bija 4016 bērnu.
Sākoties trešajai Latvijas okupācijai 1944. gadā, sarkanās terora dzirnavas atsāka tautu iznīcināšanas darbu. Vēsturnieks Andris Tomašūns informē, ka līdz 1946. gadam PSRS varas terora radītie zaudējumi bija 70 000 upuru. Necilvēcība apogeju sasniedza 1949. gada 25. martā, kad deportēja 43 230 nelaimīgo, no kuriem 75 procenti bija sievietes un bērni. Daudzi vairs dzimtenē neatgriezās. Izsūtītie gaida arī filmu par šo bērnu pārdzīvojumiem un likteni.
Represijas un terors Latvijā turpinājās līdz tās neatkarības atgūšanai. Kā vieni no pēdējiem pieskaitāmi no “omoniešu” lodēm kritušie barikāžu aizstāvji Roberts Mūrnieks, Andris Slapiņš, Edijs Riekstiņš, Gvido Zvaigzne un vairāki milicijas darbinieki.
Nav vairs noslēpums, ka Otro pasaules karu galvenokārt izraisīja PSRS sadarbībā ar hitlerisko Vāciju. Līdz ar to komunistiskā genocīda upuru skaitam varam pieskaitīt 50 000 vācu armijā kritušo un gūstā nobendēto latviešu leģionāru, ap 30 000 padomju armijā kritušo latviešu, vairāk nekā 200 000 bēgļu, kas pameta dzimteni un devās svešumā, ap 10 000 abu pušu pretestības dalībnieku. Ar varu paņemtos un nesodītos Latvijas iedzīvotājus, kurus vācieši ieslodzīja koncentrācijas nometnēs vai aizveda piespiedu darbā uz Vāciju un kuru skaits nav zināms. Vācija cenšas savas kļūdas labot, tās atzīst, izmaksājot cietušajiem finansiālus pabalstus. Bet no austrumiem, izņemot savstarpēju kūdīšanu un draudus, pagaidām neko citu neesam sagaidījuši.
Lūk, tāda apmēram ir patiesā padomju genocīda bilance, kas būtu jāatceras 14. jūnijā. Vēl patiess ir jautājums, kāpēc Svētbirzē neredzam krievu tautības iedzīvotājus, kas skaita ziņā ir lielākais komunistu varas upuris. Neizsakāmas ir šīs tautas ciešanas padomju varas gados. Bet neviens par to neuzdrošinās atgādināt. Labs palīgs patiesības noskaidrošanā ir Aleksandra Jakovļeva grāmata “Krēsla”.
Latvijā, sevišķi Jelgavā un rajonā, pēc padomju deportācijām uz dzīvi apmetās daudz lietuviešu, lai būtu tuvāk savai dzimtenei. Gaidām arī viņus represēto atceres saietos. Īpaši jārunā par ebrejiem, kuru upuru kopskaits Baigā gada represijās bija ap 5000, jo viņi toreiz bija bagātākie cilvēki Latvijā. Kāpēc klusē un nepiedalās savu padomju varas gados bojā gājušo upuru piemiņas sarīkojumos? Daži aktīvi apmelo un nopulgo Latviju, sējot naidu mūsu valsts iedzīvotājos. Tas nav šķērslis, lai kopīgi ar latviešiem, krieviem un lietuviešiem, kas dzīvo Jelgavā, noliktu ziedus pie komunisma genocīda gados represēto pieminekļa Svētbirzē.
