Tikai pieci vārdi ietver sevī 14.jūnija nozīmi mūsu valsts vēsturē – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. Bet aiz šiem vārdiem varam lasīt – vairāku desmitu miljonu nevainīgu cilvēku ciešanas, mokas un nāve valstīs, kur valda vai valdījusi komunistiskā iekārta.
Pārāk ilgi bija jāgaida uz komunisma upuru ciešanām veltītā memoriāla atklāšanu 12.jūnijā Vašingtonā. Visai pasaulei sen bija zināma Havaju universitātes profesora R.J. Rummela informācija, ka komunisti nonāvējuši 95,2 miljonus cilvēku. 20.gs. karos bojā gājuši 37,4 miljoni, kas pierāda, ka kari prasījuši mazāk upuru. Pēdējo gadu laikā komunistu genocīds vairākās valstīs turpinājis savu varmācīgo darbību.
Līdz ar to pieaudzis arī upuru skaits. Starptautiskā tiesa sauc pie atbildības genocīda izraisītājus Balkānos, bet klusē par komunistiskā genocīda izraisītāju sodīšanu vairākās pasaules valstīs.
Nedrīkstam aizmirst, ka pirmais sarkanā terora upuris bija 1918.gada augustā nošautais leģendārais pulkvedis, trīs pakāpju LKOK Fridrihs Briedis. 3 500 karavīru krita Latvijas Atbrīvošanas cīņās, bet ap 6 000 civiliedzīvotāju aizgāja bojā 1919.gadā dažos pirmās padomju okupācijas mēnešos. Turpmākie komunistiskā genocīda upuri bija PSRS dzīvojošie 70 000 latviešu, kas zaudēja dzīvības asiņainajos 1937.- 1938.gados. Par to klusē plašsaziņas līdzekļi un nemāca skolās vēstures stundās.
Presē, radio, TV un 14. jūnija atceres saietos vērojama notikumu minimalizēšana, arī noklusējot patiesos faktus un notikumus, jo atceras tikai 14.jūnija traģisma pilno nakti, neminot, ka pirmais Golgātas ceļa gājējs 1940.gadā bija visas tautas mīlētais un cienītais Valsts prezidents Dr. Kārlis Ulmanis, kuru šodien nepatiesi apvaino un pazemo. Viņam sekoja 34 250 dažādu tautību labākie dēli un meitas, tostarp 4016 bērni.
Sākoties trešajai Latvijas okupācijai 1944. gadā, sarkanā terora dzirnavas atsāka atkal Latvijas tautu iznīcināšanas darbu. Vēsturnieks Andris Tomašūns informē, ka laikā līdz 1946.gadam zaudējumi no PSRS varas terora sastādījuši 70 000 upuru. Necilvēcība savu apogeju sasniedza 1949.gada 25. martā, kad deportēja 43 230 nelaimīgos, no kuriem 75% bija sievietes un bērni. Daudzi no viņiem vairs dzimtenē neatgriezās. Izsūtītie gaida arī filmu par šo bērnu pārdzīvojumiem un likteni. A.Tomašūns raksta, ka laikā no 1944. līdz 1946.gadam no PSRS varas deportācijām un terora cietuši 70 000 Latvijas iedzīvotāju.
Nav vairs noslēpums, ka Otro Pasaules karu pamatā izraisīja PSRS sadarbībā ar hitlerisko Vāciju. Līdz ar to komunistiskā genocīda upuru skaitam varam pieskaitīt 50 000 vācu armijā kritušos un gūstā nobendētos latviešu leģionārus, ap 30 000 padomju armijā kritušo latviešu, vairāk kā 200 000 bēgļu, kas pameta savu dzimteni un devās svešumā, ap 10 000 abu pušu pretestības dalībnieku. Ar varu paņemtos un nesodītos Latvijas iedzīvotājus, kurus vācieši ieslodzīja koncentrācijas nometnēs vai aizveda piespiedu darbā uz Vāciju. Vācija cenšas savas kļūdas labot, atzīst tās, izmaksājot cietušajiem pabalstus. Bet no austrumiem vēl pagaidām, izņemot savstarpējo kūdīšanu un draudus, neko neesam sagaidījuši.
Lūk, apmēram šāda ir patiesā padomju genocīda bilance, kura būtu jāatceras 14.jūnijā. Vēl ir jautājums, kāpēc Svētbirzē mēs neredzam krievu tautības iedzīvotājus, kas skaita ziņā ir lielākais komunistu varas upuris. Neizsakāmas bija krievu tautas ciešanas padomju varas gados. Bet neviens par to neuzdrošinās atgādināt. Labs palīgs patiesības noskaidrošanā ir Aleksandra Jakovļeva grāmata «Krēsla», kuru katram būtu ieteicams izlasīt.
Latvijā, sevišķi Jelgavā un rajonā, pēc padomju deportācijām uz dzīvi apmetās daudz lietuviešu, lai būtu tuvāk savai dzimtenei. Gaidām arī viņus represēto atceres saietos. Īpaši jārunā par ebrejiem, kuru upuru kopskaits Baigā gada represijās bija ap 5000, jo viņi toreiz bija bagātākie cilvēki Latvijā. Kāpēc arī viņi klusē un nepiedalās savu padomju varas gados bojā gājušo piemiņas sarīkojumos? Savādi, ka daži no viņiem aktīvi piedalās Latvijas apmelošanas un nopulgošanas darbos, sējot naidu Latvijas iedzīvotāju vidū. Viņi laikam nevēlas atcerēties tautiešu ciešanas PSRS, jo bija vislielākie upuri vācu okupācijas gados. Bet tas nav šķērslis, lai kopīgi ar Jelgavā dzīvojošajiem latviešiem, krieviem un lietuviešiem noliktu ziedus pie komunisma genocīda gados represēto pieminekļa Svētbirzē.
Jelgavā, 2007. gada 17. jūnijā, latviešu tautas sēru dienā -Aldis Egils Hartmanis
