Jolanta (vārds mainīts), 25 gadi. 15 gadu vecumā ziņkārības dēļ nopirku garšīgu, smuku liķieri. Domāju – paskatīšos, kā jutīšos. Iepatikās!
Jolanta (vārds mainīts), 25 gadi
15 gadu vecumā ziņkārības dēļ nopirku garšīgu, smuku liķieri. Domāju – paskatīšos, kā jutīšos. Iepatikās!
Vecāki, protams, kādu laiku neko nezināja. Iepriekš viņi arī dzēra, kāvās, strīdējās un beigu beigās izšķīrās. Mums iestājās mierīga dzīve, mamma sāka ticēt Dievam, viss it kā šķita ideāli.
Labi mācījos, piedalījos pulciņos. Biju klases vecākā un skolas prezidente. Pēc 9. klases devos mācīties uz Rīgu. Vietas maiņa ietekmēja negatīvi – tur vairs nebiju tā, kas ierasts, bet viena no 30. Tehnikumu nepabeidzu. Nevarēju izpildīt mājas darbus, jo biju ļoti nogurusi. Tad no sava iemīļotā ciematiņa pārcēlos uz Jelgavu un atkal biju viena. Mamma strādāja, brālis prom. Atceros, ka pirmās cigaretes nopirku, jo man bija skumji. Centos vēl dažās skolās mācīties, bet no tā nekas nesanāca. Sāku nopietni dzert. Tāda pat uz skolu varēju aizbraukt, jo likās forši, taču drīz radās sajūta, ka ar alkoholu nepietiek – vairs nav tas!
17 gados pirmo reizi pamēģināju amfetamīnu. Tādos brīžos vienmēr uzrodas kāds labs draugs, kurš var piedāvāt ko labāku. Sapratu, ka mana dzīve nav smuka un ideāla – dzērāja savos gados bez izglītības un darba. Ja vēl pasaka: “Kādu dzīvi tu dzīvo! Pamēģini, ar tevi vismaz būs iespējams parunāties.” “Nē, es taču neesmu nekāda narkomāne,” atbildēju, bet pamēģināju.
Tajā brīdī nesapratu, kas vispār notiek. Bija jūtama arī alkohola ietekme. Aizbraucu mājās, jutos slikti un gadu par to vairs nedomāju. Tad satiku cilvēku, kurš man atkal piedāvāja. Atcerējos, ka kaut ko tādu biju lietojusi un nekas traks tas nelikās. Šoreiz efekts izrādījās stiprāks. Kopš tā laika vairs neatteicos, bet pati meklēt negāju.
Sāku mācīties kursos, daudz dzēru un domāju – kāpēc vispār to daru, kāpēc palieku stulba? Ir taču kaut kas foršāks, kad skaidrā kontrolēju situāciju un jūtos brīnišķīgi. Narkotiku ietekmē saasinājās prāts, kļuvu aktīva, negribējās ēst, biju pozitīva, gribējās visus samīļot un labus vārdus parunāt, dejot, jauki izskatīties. Vēlāk pat izstrādājās rituāls – paņēmu devu, negaidot ietekmi, iegāju dušā, uzkrāsojos, saģērbos, pat pie friziera varēju aiziet. Nebija arī tā – kad beidzas iedarbība, vajag vēl. Varēja sajust, ka “foršums” aizgājis, kad ir žēl atgriezties realitātē. Sākumā to pat it kā neievēro – kļūst slikti, “atmocies”, miegs nenāk, tā ka sirdsapziņa uzrunā. Taču tā sauc ar katru reizi skaļāk: “Nu kāpēc tu to dari?”
Ar laiku palielinājās trauksme, stress, sāka rādīties halucinācijas, pārņēma panika, ko nevarēju apturēt.
Narkotikas man nebija īpaši jāmeklē. Iepazinos ar tādu pašu cilvēku. Līdzīgs līdzīgu ļoti ātri atrod. Draugs bija pasīvāks lietotājs, es mudināju. Zināju, ka viņam uz to ir vājība, manipulēju, līdz viņš vairs nevarēja atteikties. Nedomāju, ka puisis varbūt gribētu atmest – man bija vienalga. Viena lietot es nevarēju un negribēju. Kad satiku cilvēku, kurš var piedāvāt, pārņēma tādas izjūtas, it kā būtu viņā iemīlējies.
Mamma nezināja, bet juta, ka kaut kas nav kārtībā, jo biju ļoti nervoza. No baznīcas nākdama, viņa mani mēdza uzrunāt par Dieva mīlestību, bet nespēju to klausīties un dzinu viņu ārā.
Tajā laikā man piedzima bērniņš. Stāvoklī būdama, nelietoju, bet, kad mazajam palika divi mēneši, viss atsākās ar vēl lielāku spēku. Ikdienā biju normāla, lietoju nedēļas nogalēs.
Biju no tiem, kas necentās atmest. Zināju, ka man tas patīk, es to gribu un ir vienalga. Taču pusgadu pirms atmešanas jau kļuva citādi – lietoju, bet vairs nebija tā prieka. Esmu emocionāls cilvēks. Šķita, uzmācas tāda kā tumsa. Sapnī redzēju, ka virsū nāk melns vīrietis un klusējot man dur, jutu smeldzošas sāpes. No rīta ceļoties, sajūtas saglabājās, ka nospriedu – redz, kāda tā nāve izskatās! Bija ļoti lielas bailes no tās, kā arī sajukt prātā. Brīžam likās, ka sarunājos ar savu dvēseli un saucu pēc palīdzības.
Vasarā narkotikas vairs negribējās, biju nogurusi. Vajadzēja iet uz kādu dzimšanas dienu, pēc tās nevarēju atkopties. Vēl pēc nedēļas visu laiku gulēju, nespēju funkcionēt. Šķita, galvā kaut kas zūd un tūlīt saplīsīs.
Vienu dienu sastrīdējos ar draugu, salietojos un aizgāju pie mammas. Apgūlos, spīdēja saule, un viss likās forši, bet man tāds draņķis iekšā! Naktī kļuva ļoti slikti – likās, nāve klāt! Bija ļoti bail. Saucu mammu, ka mirstu. Viņa mani piekļāva sev un izmisīgi lūdza Dievu. Gultā gulēja mazulis, sapratu, ka kaut kas zūd, bet nedrīkstu mirt. Sāku lūgt arī pati. Tas bija lūzums. Kopš tā brīža jau piecus gadus nelietoju.
