Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā skatāma lietuviešu gleznu, grafiku, akvareļu, tēlniecības un lietišķās mākslas darbu izstāde «Sveiciens no Šauļiem».
Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā skatāma lietuviešu gleznu, grafiku, akvareļu, tēlniecības un lietišķās mākslas darbu izstāde “Sveiciens no Šauļiem”. Izremontētajā Izstāžu zālē mūsu sadraudzības pilsētas “dailininku” veikums izskatās ļoti labi, par to priecājās paši autori – gaišā telpa, gaisma, labais izkārtojums ļauj katram darbam izcelties.
Mums, kas esam pieraduši pie ļoti harmoniska pasaules skatījuma, kāds raksturīgs jelgavnieku mākslai, šaulēniešu krāsas, tematika, tehnisko līdzekļu izmantojuma amplitūda, apkārtnes tvērums liekas visai pasvešs. Tas ir paradoksāli – latvieši un leiši ir vienas cilmes tautas (balti), taču to abu vēsturiskā gaita garo gadsimtu ritējumā bijusi visai atšķirīga, kaut arī bieži vien mūsu likteņi cieši saistīti – nu kaut vai ilgie padomju okupācijas gadi. Un tomēr mākslas ceļš bijis visai dažāds.
Latviešu mākslu pirmsākumos lielā mērā veidoja krievu skola, ko vēlāk papildināja 19. –20. gadsimta mijas vācu glezniecība, divdesmitajos un trīsdesmitajos gados mūsu mākslinieki raudzījās uz frančiem un beļģiem, kamēr uz kaimiņiem lielu iespaidu atstāja poļi, bet divdesmitajos un trīsdesmitajos gados– vācu ekspresionisms. Tas noteica kaimiņu mākslas aktīvu attieksmi pret dzīves norisēm, glezniecības ārējo formu, krāsu valodu, kam ar latviešu mākslas estētismu ir visai tāla saskare. Esam pieraduši pie tonāli izsmalcinātas glezniecības, skaistuma izcelšanas. Tas kā pašvērtība klasiskā izpratnē leišu mākslā nav dominējošs.
Neapšaubāmi, lielu iespaidu atstāj arī dažādās reliģijas. Mūsu luterisms uzsver atturību, norobežošanos sevī, kamēr katoļticība nereti izceļ ekstāzi, misticismu, aklu paļaušanos uz baznīcu, zināmu atvērtību. Latvieši ir pavēsi, jūtās ieturēti, bet salīdzinoši mūsu dienvidu kaimiņi ļaujas emocijām.
Šā iemesla dēļ liekas, ka lietuviešu mākslinieki ir modernāki, iet solī ar laiku, kamēr jelgavnieki savā daiļradē pamatojas uz klasiskām, pārbaudītām vērtībām. Kaimiņu darbos bieži ieskanas disonējoši akordi, dramatiskais, parādās sirreāls un grotesks pasaules attēlojums. Īstenības atveidojums papildināts ar dziļi subjektīvu skatījumu. Viņi biežāk ielūkojas sevī, nereti patapinot ārējo formu no modernās mākslas.
Reālistisku pasaules atainojumu šaulēniešu mākslā var atrast visai reti. Ainavists Vitauts Tribandis laikam mums ir vistuvākais ar savu ekspresīvo krāsu klājumu, toņu maigajām saskaņām. Turpretim Arvīds Dauguvietis tiecas pēc precīzas realitātes atklāšanas, tik precīzas, ka var sajust apjomu, materialitāti, gaismas plūsmu, šķiet, arīdzan ābola smaržu un vēsumu, kas izstaro no klusās dabas lietām. Antans Visockis cenšas panākt vizionāru iespaidu. Ričards Garbačausks klāj vairākus reālus tēlus un motīvus vienu uz otra, tādējādi ievirzot domu asociāciju pasaulē. Meda mēģina ar gleznieciskiem efektiem panākt skulpturālu efektu, bet traucē jēlais krāsu lietojums. Gražina Arlauskaite – Vingriene runā vispārinājuma valodā, izmantojot antīkus motīvus. Vairāki mākslinieki ierosmi guvuši angļu gleznotāja Frensisa Bēkona deformējošā tēlveidē (Povils Anikins).
Šauļu mākslinieki ļoti iecienījuši abstrakto mākslu tās klasiskā variantā (Romans Vilkausks). Rimants Buivids ļaujas ekspresīviem otas vilcieniem, dekoratīvām krāsām, būvējot vispārinoši haotisku pasaules ainu. Arūns Vasiļausks savas kompozīcijas mierīgā krāsu gammā veido no tādiem kā organiskiem tēliem.
Vitas Žabarauskaites gleznās jūtama tuvība ar tautas glezniecību, ko izceļ arī raupjais izpildījums.
Kā redzams, arī mūsu kaimiņos visiecienītākā glezniecība, taču Šauļos populāra grafika. Piesaista Viļa Puroņa veiklie zīmējumi, viņa humors, asprātība, meistarība. Edmunds Birgela krāsu sietspiedes tehnikā darina ģeometriskus laukumus, kas klājas cits uz cita, radot daudzslāņainības efektu. Bet Vaidots Janulis šajā pašā tehnikā veido lauku darba ainiņas ar zirgu un vezumu, sasaistot ar mēness fāzēm.
Tēlniecības darbos visvairāk jūtama saistība ar tautas daiļradi (Arvīds Kurtinaitis). Birute Kasperavičiene cenšas pārkāpt koka visai ierobežotās iespējas, bet Kazis Kasperavičs izgriež kokā groteskus tēlus. Donāts Lukoševics turpina klasiskās tradīcijas savā marmora cilnī “Debesis”.
Keramiku pārstāv Aldona Visockiene ar keramisku medaljonu, kamēr Irēna Šļuželiene darina traukus ar florāliem motīviem uz virsmas.
Vienīgo ādas apstrādes darbu atvedis Albīns Kavalausks spožā izpildījumā.
Mūsu kaimiņi var lepoties arī ar vitrāžām, kas aplūkojamas Jelgavā (Rimvīds Daužvardis, Povils Dobkevičs).
Arūna Oginta abus darbus, kas veidoti popkultūras iespaidā, pat nezinu, kam lai tos pievieno – grafikai, glezniecībai, tekstilijām. Bet arī tekstilmāksla Šauļos veidojas ļoti interesanta, vairāk gan kā aplikācija, mazāk izmanto aušanu (Nijole Ošurkoviene, Salvinija Anikiniene).
Ar instalāciju tipa mākslu kaimiņos nodarbojas diezgan plaši, lai gan uz Jelgavu atvesti tikai Vitālijas Kurtinaites vairāki “Kopmītnes sapņi”, ko veido tā saucamie “ready made” priekšmeti, audums un dekoratīvi tēlnieciski veidojumi keramikā. Rezultāts ir domas rosinošs.
Izstāde apliecina vienu – kaut arī dzīvojam tik tuvu blakus, var pat teikt, plecu pie pleca, taču mēs (vismaz es) kaimiņu mākslu zinām tik maz. Lai šī izstāde būtu par ieromi turpmākām un biežākām izstāžu apmaiņām!
