Maiga steidzās uz tikšanos mazā Vecrīgas kafejnīcā. Viņa skrēja, jo vilciens no Jūrmalas ienāca ar lielu nokavēšanos.
Maiga steidzās uz tikšanos mazā Vecrīgas kafejnīcā. Viņa skrēja, jo vilciens no Jūrmalas ienāca ar lielu nokavēšanos. Ak, šausmas, kārtējais bezprātis it kā esot ielicis bumbu! Maiga tipināja sīkiem solīšiem pa bruģi. Kājas ļodzījās, un smalkais papēdītis iesprūda starp akmeņiem, bija pamatīgi jānopūlas, kamēr to izdabūja ārā. Droši vien ērtāk skriet zempapēžu apavos. Tā parasti Maiga arī dara – uzvelk čības un izjož visu Rīgu. Tikai ne šoreiz, kad norunāta tikšanās ar jaunības dienu draudzeni Annu.
Abas pazīstamas teju 40 gadu. Kopā mācījās skolā, vēlāk iestājās katra savā augstskolā. Anna studēja filoloģiju, pēc tam kļuva par skolas direktori. Savukārt Maiga tā arī nepabeidza Medicīnas akadēmiju, agri apprecējās, un viens pēc otra piedzima bērni – meita Liene un dēls Kārlis. Pa vidu vēl izšķīrās no viņu tēva un tika pie cita vīra.
Varētu teikt, ka kopumā draudzeņu dzīve veidojusies vairāk vai mazāk veiksmīgi – bērni palīdz, pie lielas bagātības ne viena, ne otra nav tikusi, bet sīknauda arī nav jāskaita. Anna vienmēr bijusi tā, kas saturējusi abu attiecības. Maiga gan zināja, ka arī Annas dzīve nav bijusi līdzena un gaiša kā balts galdauts, taču viņas spēja mobilizēties bija pārsteidzoša. Maiga viņu šajā ziņā apbrīnoja! Jā, Anna reizēm varēja būt ļoti šerpa. Toreiz, kad Maigai izjuka attiecības ar pirmo vīru, Anna teica: “Tev no viņa jātiek vaļā. Tu, viņu glābdama, pati aiziesi postā!” Maigai toreiz draudzenes vārdi ļoti sāpēja, jo likās, ka lielās mīlestības dēļ ir vērts upurēties. Bet vai bija? Svarīgi ieklausīties drauga teiktajā, īpaši tad, ja tas ir īsts draugs.
