Ārsts un Jelgavas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Paulis Rēvelis gluži kā aristokrāts vasaras atvaļinājumu pavada pie jūras.
Ārsts un Jelgavas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Paulis Rēvelis gluži kā aristokrāts vasaras atvaļinājumu pavada pie jūras. Tā gan nav miljonu vērta vasarnīca Jūrmalā, bet vēl septiņdesmitajos gados nopirkta zvejnieku būdiņa Košragā, turpat pie mola, divsimt metru no ūdens. Tur viņš atjauno savu harmoniju un darbaspējas. Šonedēļ Paulis Rēvelis uz vienu dienu bija atgriezies Jelgavā un piekrita sarunai ar “Ziņām”.
Jūs daudzviet parādāties sabiedriskās dzīves pirmajā plānā. Varētu pat teikt tā: ja Jelgavā notiek kas kultūrvēsturiski nozīmīgs, Paulis Rēvelis droši vien būs klāt. Vai tā ir diskusija par latviskām vērtībām, valodas tīrību, sarunu šovs ar izcilām personībām – literātiem, aktieriem. Bet kā veidojušies jūsu uzskati, vērtību skala?
Uzskatus veido ģimene – vecāki – un apkārtne, kurā tu esi. Padomju laika cilvēkiem daudz ko nozīmē kultūras darbinieki, agrāk tik populārās Dzejas un Mākslas dienas. Piemēram, Imants Ziedonis ar savu “Kurzemīti”, dzejas priekšlasījumiem ģildē, uz kuriem gājām kā studenti. Tāpat Ojārs Vācietis, Egils Plaudis – tie bija cilvēki, kas tajā laikā runāja par brīvību, latviskumu.
Uz Jelgavu ģimene atnāca pēc kara. Pirms tam dzīvojām Rīgā. Gan māte, gan divi viņas brāļi bija ārsti. Tēvs – būvinženieris, kas specializējās hidrotehniskajās būvēs. 1944. gadā, kad man bija trīs gadi, ģimene devās bēgļu gaitās. Taču, izejot jūrā, laivai sabojājās motors, un liktenis mums bija lēmis palikt Latvijā. Vēlāk, kad ģimenē par to runāja, tēvs teica, ka bija jāpaliek šeit. Māte uzskatīja pretēji. Liela daļa viņas kolēģu ārstu taču bija prom. Es domāju, ka mums vajadzēja palikt. Kas notiktu, ja vēl pusmiljons latviešu būtu aizbiruši uz Rietumiem!? Pēc kara māte kā zobārste strādāja poliklīnikā. Viņas priekšniekam bija pamatskolas izglītība, varbūt vēl kādi kursi un frontes pieredze zobu ārstēšanā. Protams, vecākiem tas bija smagu pārmaiņu laiks.
Tātad medicīna, ārsta profesija – ne tikai paša izvēle, bet arī ģimenes tradīcija.
Jā, kaut gan man bija arī ideja par arhitektūru, kas velk uz tēva specialitāti. Pirms iestāšanās augstskolā strādāju projektēšanas birojā, kur darba pienākumos ietilpa sastādīt telpu remontu tāmes. Priekšnieks toreiz aizlīmētā aploksnē iedeva raksturojumu, kurā bija teikts, ka apsveic manu vēlēšanos studēt arhitektūru. Kad to Rīgas Medicīnas institūtā izlasīja… Studējot medicīnu, samērā ātri atradu sev piemērotāko virzienu – psihiatriju. Ķirurga roku man nebija. Bet psihiatrijā, kur jāliek lietā intuīcija, dvēseles vibrācijas, kur daudz nozīmē pacienta skatiens, noskaņa, jutu, ka varu ko paveikt. Psihiatra pirmais uzdevums ir cilvēku uzklausīt. Ķirurgam turpretī nav ko klausīties, jāņem vērā izmeklējumi. No trešā kursa paralēli studijām strādāju par sanitāru psihiatriskajā slimnīcā. Tagad esmu nodaļas vadītājs.
Lūdzu, pastāstiet par sabiedrisko darbību, atmodu, politiku… Tepat plauktā ir amerikāņu karodziņš no Bila Klintona sagaidīšanas Rīgā, ūdens pudele, no kuras malkots Vatikānā, Tautas frontes simbolika…
Slimnīca “Ģintermuiža” bija it kā ārpus PSRS – padomju impērijas. Tur strādāja cilvēki ar citām noskaņām. Ilgāku laiku esmu bijis kopā ar dakteri Intu Čaksti. 18. novembrī viņa savā kabinetā iededzināja svecīti. “Ģintermuižā” to varēja. Ja iztirzā manu pasaules uzskatu, tad par trešdaļu esmu pagāns, kuram harmoniju sniedz daba, it īpaši jūra. Otra trešdaļa ir ticīgais. Par Dievu skaidrs, ka kaut kas tāds ir. Vēl trešdaļa – sociālists. Tas tieši izriet no otrās. Manuprāt, jātiecas uz kristīgu brālību un vienlīdzību. Vai cilvēks, kuram ir miljardi, vienmēr būs tas vispareizākais? Reiz, vēl padomju laikos, mūs kopā ar sievu paziņa aizveda pie leģendārās “franču grupas” mākslinieka Kurta Fridrihsona pirkt darbus. Abi izvēlējāmies pa vienam zīmējumam. Kad nonācām līdz jautājumam par samaksu, mākslinieks teica: “Jums jāmet kauliņi.” Tad mēs kā ričuraču noteicām gleznas cenu. Neatceros skaitļus, bet summa sanāca tieši tāda, kādu bijām gatavojušies izdot.
Filozofs Augusts Milts, agrākais jelgavnieks, padomju laikā, lasot studentiem ētiku, minēja, ka Vecās Derības desmit baušļi būtībā jau ir tas pats “Komunisma cēlāja morāles kodekss”. Runājot par politiku – jūs bijāt arī Jelgavas Domes deputāts no nacionāli konservatīvās partijas LNNK.
Jā, es biju Domē vienā sasaukumā – no 1994. līdz 1997. gadam. Taču politikai man nepietika laika. Medicīna nāca virsū. Jāapgūst jauni preparāti, metodes. Politika – tas ir jautājums par naudu un varu. Kad brauc ar to globalizācijas jeb naudas rulli, ir trakāk nekā padomju laikos. Esam maza tauta. Latviskajam vajadzētu pievērst lielāku uzmanību visos līmeņos.
Jelgavas Latviešu biedrību vadāt jau desmit gadu un esat runājis, kas šis varētu būt beidzamais priekšsēža termiņš.
Jelgavas Latviešu biedrības problēma ir atrast ceļu pie jaunatnes. Vienu brīdi, pateicoties režisorei Vijai Zelmenei, bija sanākušas meičas no 1. ģimnāzijas. Bet viņas pabeidza skolu, sāka nodarboties ar savu biznesu un ir prom.
Agrāk daudz varēja izdarīt ar entuziasmu, bet mūsdienās viss maksā, vajadzīgi arī personiskie kontakti. Ar ideju vien nepietiek. Domāju, kā ieinteresēt jauniešus. Iespējams, varētu būt viena mūžīgā līnija… Čakste. Kad Jelgavas Skolēnu domes deputātiem jautāju par Latvijas pirmo prezidentu, izrādījās, ka Aučus apmeklējis tikai viens. Manā laikā skolēnu ekskursijās bija tādi vispārpieņemti maršruti kā Staburags, Blaumaņa, brāļu Kaudzīšu muzejs. Es nezinu, kurp tagad brauc. Šogad 14. septembrī esam iecerējuši dalīt Jāņa Čakstes dzimšanas dienas kliņģeri. Gribas, lai tie svētki būtu interesanti.
Varbūt drīkst lūgt pastāstīt par bērniem? Nesen Jelgavas Latviešu biedrībā diskusijā par latviešu valodas tīrību ar interesantām domām piedalījās jaunā valodniece Guna Rēvele.
Bērni man trīs, bet viņi vairs nav bērni. Izauguši, dzīvo savu dzīvi. Paaudžu konflikti ir dabiski. Vispār bērni ir galvenais – saknes, kas aiziet uz augšu.
***
Citi par Pauli Rēveli
Lilita Caune, slimnīcas “Ģintermuiža” Narkoloģiskā dienesta vadītāja:
Gudrs ārsts ar patiesu interesi par pacientu. Zinošs. Patriots un šarmants vīrietis.
Ilga Ziemele, Jelgavas Latviešu biedrības locekle:
Pauli Rēveli pazīstu kā ļoti mērķtiecīgu. Jaunībā viņš pārgāja mācīties uz vakarskolu, jo tad paralēli varēja arī strādāt. Savukārt rekomendācija no darbavietas bija priekšrocība, stājoties augstskolā. Uz mediķiem toreiz bija liels konkurss, bet Paulim katrā ziņā vajadzēja nodrošināties, lai tur tiktu. Viņam ir īpatnējs humors. Varbūt tas aizgūts no sarunām ar pacientiem.
Iveta Skapste, bibliotekāre, triju bērnu māmiņa:
Paulis prot komunicēties ar visu paaudžu cilvēkiem. Ļoti stiprs cilvēks. Viņš taču piedzīvoja smagu dzīvesdrauga zaudējumu, bet nenolaidās. Pat tajos grūtajos mēnešos, kad kļuva skaidrs, ka mediķi vairs nevar glābt Sandru, viņš neaizmirsa citiem pajautāt: “Kā klājas?”
Eduards Aivars, dzejnieks:
Pauli Rēveli pazīstu kā sirsnīgu cilvēku, kas dzīvo arī literatūras un mākslas pasaulē. Viņš vadīja manai jubilejai veltīto Jelgavas Latviešu biedrības sarīkoto dzejas vakaru un bija interesanti iedziļinājies manas dzīves un daiļrades niansēs.
