Tas notika astoņdesmito gadu sākumā. Strādāju Jelgavas 6. autokombinātā par kultūras darba organizatori un sporta metodiķi.
Tas notika astoņdesmito gadu sākumā. Strādāju Jelgavas 6. autokombinātā par kultūras darba organizatori un sporta metodiķi. Organizēju dažādus tematiskus sarīkojumus un ekskursijas. Visus pasākumu plānus saskaņoju ar direktoru un arodbiedrības priekšsēdētāju. Augustā devāmies ekskursijā pa Puškina vietām. Pa ceļam gribējām apskatīt Aglonu. Ļoti daudz cilvēku toreiz brauca un gāja uz turieni. Pirms minētās vietas mūs apturēja milicija, pierakstīja autobusa numuru un manu uzvārdu. Todien ticīgo svētkos Aglonā bija ļoti daudz ļaužu, tādēļ ēdnīcā netikām, bet stundu veltījām pastaigai. Daži ekskursanti tomēr bija iekļuvuši baznīcā. Izbraukājām un atpūtāmies labi, taču pēc atgriešanās Jelgavā sākās nepatikšanas. Man paziņoja, ka no partijas centrālās komitejas atsūtīts raksts par to, ka esmu rīkojusi ekskursiju uz Aglonas dievnamu ticīgos svētkos, tādēļ ar direktoru un vietējās komitejas priekšsēdētāju jāierodas izpildkomitejā.
Aizbraucām. No partijas komitejas neviena nebija. Mūs sagaidīja izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks Ervīns Kaļass. Viņš runāja dusmīgi – es ar savu ekskursiju esot visu Jelgavu iegāzusi. Direktors piebilda, ka jau sagatavojis pavēli par manu sodīšanu. Es protestēju. Teicu, ka pasākumu plānus viņš pats parakstījis un ka Aglonā gribējām apskatīt baznīcu un bijušo klostera ēku, kas ir 18. gadsimta arhitektūras piemineklis, bet, tā kā bija daudz svētceļnieku, braucām tālāk. Arodbiedrības priekšsēdētājs aizstāvēja mani, sakot, ka pasākumi tiešām bijuši saskaņoti, bet, tā kā neesam ticīgi, nevarējām zināt par kristīgo svētkiem.
Pēc tam man lika parakstīt paskaidrojumu un brīdināja, ka tur filmēts ar slēptajām kamerām un jāuzrāda ekskursantu saraksts.
Paskaidrojumu uzrakstīju, bet neminēju tos, kuri bijuši baznīcā. Tā es par Jelgavas “iegāšanu” netiku sodīta.
