Pieļauju, ikviens kaut reizi būs dzirdējis tādu jēdzienu kā «mundiera gods», kas jātur cieņā ikvienam, kurš nēsā uzplečus, un arī katram civilapģērbā tērptam līdzpilsonim.
Pieļauju, ikviens kaut reizi būs dzirdējis tādu jēdzienu kā “mundiera gods”, kas jātur cieņā ikvienam, kurš nēsā uzplečus, un arī katram civilapģērbā tērptam līdzpilsonim. Tā tas būtu ideālā gadījumā, kas nekad nemēdz notikt. Pilnīga taisnība, ka policija, kā jebkura struktūra, ir daļa no sabiedrības, līdz ar to loģiski – kāda sabiedrība, tāda arī policija.
Vienlaikus gan jāņem vērā, ka šaubīga vai krimināla rakstura starpgadījumi mundiera spožumu nebūt nevairo, un katrs plencis uniformā vai dzērumā avāriju izraisījis policists diemžēl met ēnu arī uz tiem, kuri dienestu pilda pēc vislabākās sirdsapziņas. Pēdējo nedēļu laikā virtuālajā telpā pamatīgu ažiotāžu izpelnījies materiāls, kura pirmpublicējums bija skatāms vietējā portālā www.zz.lv – par policistiem, kuri nakts laikā neskaidru iemeslu dēļ paviesojušies gan citkārt šajā stundā slēgtajā diennakts pārtikas veikala alkoholisko dzērienu nodaļā, gan spēļu zālē.
Kā jau ikreiz līdzīgos gadījumos, sabiedrība pamanās sašķelties divās pretējās frontēs – tajos, kas aizstāv likuma sargus, un pretēju uzskatu paudējos. Šoreiz piparus notikušajam pieber fakts, ka lādēšanās (lai neteiktu – lamāšanās) notiek interneta komentāru sadaļā, un, kā jau ierasts – anonīmi. Neizprotamu iemeslu dēļ (kaut arī tas ir ierasts) mazāk tiek vērtēts notikums un tā būtība, daudz vairāk centības veltīts, lai mestu dubļus materiāla autores un plašsaziņas līdzekļu virzienā.
Tomēr visā šajā juceklī neskaidra palikusi virkne jautājumu. Piemēram, ar ko divi policijas darbinieki ir vienlīdzīgāki par citiem, ka tiek ielaisti veikala telpās nakts stundā, kad citus mirstīgos apkalpo caur lodziņu? Kādēļ tieši tobrīd veikalā nebija izlikts naktīs ierasti izmantotais norobežojums, kas atdala alkoholisko dzērienu nodaļu no pārējām precēm? Kādēļ, saskaņā ar policijas vadības pārstāvja teikto, policisti spēļu zālē “iztaujājuši cietušo” saistībā ar senāk notikušu starpgadījumu tik, saudzīgi sakot, “savādā” laikā – pulksten divos naktī? Cik gan rezultatīva bija šī “iztaujāšana”, sēžot tukšā zālē pie spēļu automātiem? Kādēļ dežurējošais kārtībnieks žurnālistei savu līdzbraucēju nosauca kā “nejauši sastaptu draugu”, ja viņš ir… policijas darbinieks, kurš turklāt tajā naktī pildīja arī dienesta automašīnas stūresvīra pienākumus.
Pilnīgi nevajadzīgi ir moralizēt un kratīt ar pirkstu vai māt ar mietu (sak, kā tā var rīkoties, kāpēc šādi notikumi jāpublisko, nu un tad utt.), šajā gadījumā daudz būtiskākas ir tieši pretrunas abu “naktsputnu” un viņu vadības izteikumos. (Piemēram, ka alkoholisko dzērienu pārdošanas nodaļā iegājis tikai viens no abiem policijas darbiniekiem, kas nu nekādi neatbilst patiesībai, cits jautājums – vai pašiem veikala “nakts apmeklētājiem” pietiek dūšas to atzīt.)
Ir pilnīgi saprotams, ka katras iestādes vadība vēlas savus padotos aizstāvēt un atbalstīt, bet vai tiešām nepieciešams to darīt tik klaji mazticamā veidā? No otras puses, šos knapi daļēji ticamos aizbildinājumus var arī saprast – abas puses (žurnālisti un policija) paliek katrs pie savas versijas par likumsargu nakts gaitām. Skaidrību notikušajā varētu ieviest vienīgi iztaujāšanas sesija pie melu detektora. Ja tikai brašie Temīdas aizstāvji uz to sadūšotos.
