Šodien, braucot ar automašīnu, neskaitāmas reizes nācās dzirdēt par
Dainu kalnu un tur izvietotajiem, Valsts Prezidentei Vairai
Vīķei-Freibergai veltītajiem pateicības ziediem. Un tomēr to visu
klausījos ar visai dalītām jūtām. Varbūt tāpēc, ka zudusi ilūzija –
kļūs labāk.
Laikam tik daudz šķēpu, kā par jauno Valsts
Prezidentu Valdi Zatleru, nav lauzts ne par vienu šā augstā titula
ieņēmēju. Pat Kārlis Ulmanis ar vienpersoniskās valsts pārvaldes
sistēmas izveidi neizpelnījās tādu nepatiku no tautas puses, kādu
jau tagad nākas saņemt Zatleram. Tādos brīžot šķiet, ka izvēle ir
maza, un tad atliek… izvēlēties labāko no sliktākajiem. Žēl…
tautas potenciāls laikam aizplūdis kaut kur aiz robežām vai arī
kopā ar izdzerto alkoholu noskalots podā. Kāds brīnums, ja mūs mēdz
dēvēt par “banānu
valsti”.
Lai gan,
droši vien, tas viss noticis tādēļ, ka visi amati kļūst arvien
politizētāki, bet par dārzniekiem ar noteicošo balsu pārsvaru
nonākuši diezgan ragaini radījumi, kas vairāk par bārdas kratīšanu
nav gatavi īstenot. Kāds tur brīnums, ka pat daži pašvaldību
vadītāji atļaujas “uzbraukt” policijas
vadības pārstāvjiem, jo tie, redz, esot atļāvušies pateikt kaut ko
sliktu par pašvaldības
darbiniekiem.
Bet laikam jau
varam neuztraukties – stilisti un vēl nez kādi gudri konsultanti no
pelēcīgās peles Freibergas spēja izveidot gana stilīgu dāmu, kurai
ne vienas vien lielvalsts vadītājs atļāvās izrādīt savas
simpātijas, gan jau arī
“podiņgalva'” Zatlers spēj
spīdēt uz dažādām skatuvēm. Vienīgi, tas ceļš, pa kuru esam
aizgājuši, kaut kā pārāk pamatīgi bruģēts ar atklātu uzspļaušanu
likumam un tautas gribai. Bet, kā rāda vēsture, šāda ceļa galā var
gaidīt bezdibenis!
