Dace, 18 gadu vecā Andra mamma: Andris piedzima astotajā grūtniecības mēnesī. Man bija 18.
Dace, 18 gadu vecā Andra mamma:
Andris piedzima astotajā grūtniecības mēnesī. Man bija 18. Sākumā teica, ka viss ir kārtībā, vien nabas saite ap kaklu aptinusies. Tikai ceturtajā dienā mani aizveda viņu parādīt, un es atjēdzos realitātē. Andrītis bija dzeltens, kājiņas pie ķermenīša kā embrijam – viņš nevarēja tās iztaisnot. Barot nesa, izlaižot vienu reizi, bet neko nepaskaidrojot. Tas vēl bija padomju laiks. Noteica diagnozi – miliodisplāzija, kas nozīmēja, ka viņš nekad nestaigās.
Desmitajā dienā mani palaida uz mājām, bet dēliņu aizveda uz bērnu slimnīcu Rīgā. Tur nogulējām mēnesi. Tad viņu pārveda atpakaļ uz Jelgavu. Atceros, kā pārbraucu mājās ar domu, ka otrā dienā sakrāmēšu somas un došos pie Andrīša, taču no rīta mani pie viņa neielaida. Nē, un viss – nav atļauts! Runāju tikai ar ārstiem.
Liels palīgs visā situācijā bija vīramāte. Kad pēc kāda laika kopā ar viņu ieradāmies slimnīcā, mediķi tiešā tekstā mēģināja mani pierunāt no bērna atteikties. Teica, ka Andrītis būs dumjš, nekad nestaigās, bet es vēl jauna. Stingri atteicu!
Tajā laikā, lai novērstu domas, jau strādāju divos darbos. Ar slimnīcu it kā sarunājām, ka no rīta sazvanīsimies un varēšu Andri pavadīt uz nākamo ārstniecības iestādi, taču tad uzzināju, ka viņš jau aizvests. Pateica tikai adresi. Man sākās histērija, bet ar vīramāti aizbraucām un atradām. Divus gadus divreiz mēnesī apmeklējuma laikā devos pie viņa, bet visu laiku “borēja”, ka bērna man nebūs – līdz četriem gadiem šajā, tad nākamajā iestādē. Mājās viņš netikšot.
Man piedzima meitiņa. Kad viņai palika pieci mēneši, piezvanīja, lai ņemam Andri mājās. Tas bija šoks – protams, paņēmām!
Pirmais pusgads bija ļoti
grūts – abi nerunā, nerāpo, neprasās uz podiņa, abi barojami un cilājami. Ar meitu gāju pa dienu pastaigāties, bet ar dēlu – naktī. Es nevarēju izturēt skatienus, kas mani pavadīja.
Sajūtas, ka Andrītis ir mans dēls, parādījās tikai pēc trim gadiem, kad diendienā atrodas ar viņu slimnīcā. Pirms viņš bija svešs. Kopš tā laika ir citādi.
Izdevās Andri iekārtot bērnudārzā “Rotaļa”, kur bija atvērtas grupas bērniem ar kustību traucējumiem. Pēc tam viņam vajadzēja doties skolas gaitās. Raiskuma internātskolā sākumā dēlu nepaņēma – tikai pēc četriem gadiem, tāpēc viņam bija mājmācība. Nu Andris (kaut ar pārtraukumiem) beidzis 9. klasi un cer turpināt izglītību vidusskolā, mācīties datorus.
Andra tēvs no dēla vienmēr ir norobežojies. Tas laikam vīrietim ir negods un sitiens pa ego, ka viņam slims bērns. Tagad esam šķīrušies.
Sociālā palīdzība bijusi dažāda. Kādu laiku par velti saņēmām noteiktu skaitu autiņbiksīšu, bet tad to atcēla. Andrim dienā vajag divus un vēl sešus katetrus, regulāri jālieto zāles, jo pirms pieciem gadiem viņš zaudēja nieri. Dzīvojam laukos. Pagasts pāris reižu uz Ziemassvētkiem piešķīris nelielu pabalstu. Pie mājas gribējām uztaisīt uzbrauktuvi, bet mums atbildēja, ka bērnam ir tēvs!!! Diemžēl vairāk kredītus nevaru atļauties. Varbūt vajadzēja vairāk iet, prasīt un lūgties, bet es to nemāku.
Sabiedrības attieksme gan ir mainījusies. Vēl pirms gada mikroautobusa šoferis izlikās neredzam, ka mēģinu iecelt invalīda ratus, bet šogad jau palīdzēja, bija laipns. No laukiem uz pilsētu gan ir praktiski neiespējami tikt. Andrim jau 18 gadu – pietiekami pieaudzis, lai pats varētu kur doties. Viņš grib būt neatkarīgs, bet nav iespēju. Aizbrauks mācīties, pavērsies darba iespējas, un zinu, ka viņš te vairs neatgriezīsies, jo netiek iekšā!
(Personu vārdi mainīti)