Pacientu «pateicības» ārstiem laikam sabiedrības uzmanības centrā bijušas tik ilgi kā neviens cits jautājums.
Pacientu “pateicības” ārstiem laikam sabiedrības uzmanības centrā bijušas tik ilgi kā neviens cits jautājums. Kā nu nebūs, ja katram paša veselība ir vistuvākā. Tāpat ir pilnīgi skaidrs, ka normāli paēdis, apģērbts un ar dzīvi apmierināts dakterētājs ir daudz labāks nekā īgņa, kurš to vien domā, kur piestrādāt, lai apgādātu ģimeni. Jāsaka, šādi gluži eksistenciāli jautājumi interesē ne tikai medicīnā nodarbinātos, bieži sastopam arī dzīves saērcinātu policistu, skolotāju vai ierēdni. Bet ne par to runa.
Diskusijās par to, kas tagad jādara V.Zatleram, lai likuma priekšā būtu godīgs un ar valsti norēķinājies par reiz saņemtajām pacientu “pateicības” maksām, palicis jautājums, kas prasa tālāku risinājumu. Konkrētāk – kā panākt, lai mediķi būtu apmierināti ar dzīvi un mēs, pacienti, spētu viņiem samaksāt, paši nepaliekot bez biksēm. Lai piedod medicīnā strādājošie, bet to, cik liela darba samaksa viņiem pašiem liktos pieņemama, lai nebūtu jāgaužas, konkrēti nekur tā īsti nav ticis pasacīts. Protams, jo lielāka, jo labāk. Tā teikt, naudas par daudz nekad nav bijis. Piekritīsiet, Latvijas Ārstu biedrības prezidenta Pētera Apiņa reiz tālrādes raidījumā “Kas notiek Latvijā?” minētais piemērs par ASV dzīvojošā izcilā ķirurga Kristapa Keggi atalgojumu, kas ir aptuveni miljons dolāru gadā, neliekas gana pārliecinošs arguments, lai mūsējie eskulapi varētu prasīt vismaz tikpat.
Varbūt tieši ar reālas summas nosaukšanu būtu jāsāk, lai saprastu, cik līdzekļu no valsts budžeta būtu nepieciešams mediķu atalgošanai. Tikai tā godīgi, bez kautrīgas noklusēšanas, klusībā cerot, ka pārējo “brīvprātīgi saziedos” pateicīgie pacienti. Atzīsim, nevienam, izņemot katru ārstu pašu, nav īsti skaidrs, cik īsti mediķi uz rokas saņem patiesībā. Tikai veicot aprēķinus ar nosauktām summām, kļūs skaidrs, ar kādu naudu ikvienam pacientam katrā konkrētā gadījumā būtu jārēķinās. Nav izslēgts, ka vēlamā pacientu iemaksa izrādīsies šokējoši augsta. Tad Veselības, Labklājības un arī Finanšu ministrijai jānāk klajā ar konkrētu kopīgi izstrādātu programmu, lai pa skuju taku īsā laikā, palikuši bez medicīnas aprūpes, neaizietu visi, kas ārstēšanās izdevumus vairs nevar apmaksāt. Kamēr tas netiks veikts, visas runas par to, cik saņem un cik vēlētos saņemt ārstējošie, ir fikcija. Ja būs zināms, kādas ir mediķu vēlmes saņemt oficiāli, būs skaidrs, cik jāmaksā mums, pacientiem. Bez šmuguļiem un “pateicībām”.
