Atrakcija ir kas vairāk par izklaidi. Tā ir īsts piedāvājums ar nosaukumu «atrakcija». Braucam atpūsties uz Zooloģisko dārzu. Izrādās, Jāņos līgo arī kamieļi. 24. jūnijā – slēgts. Atliek doties atrakciju parka virzienā. Bērnam taču nevar laupīt prieku.
Atrakcija ir kas vairāk par izklaidi. Tā ir īsts piedāvājums ar nosaukumu “atrakcija”. Braucam atpūsties uz Zooloģisko dārzu. Izrādās, Jāņos līgo arī kamieļi. 24. jūnijā – slēgts. Atliek doties atrakciju parka virzienā. Bērnam taču nevar laupīt prieku.
Vecais atrakciju parks. Ak, atrakcija! Panorāmas rats lēni kustas un čīkst. Sarūsējis, bet vēl turas. Augšā, kad bērns jautā, vai tas nav bīstami, saprotu, cik liels neprāts bija maksāt divus latus par šo pasākumu. Nespēju priecāties par priežu mieru.
Vēlāk sameklējam WC. Jautri. Veci caurumi pabārstīti ar hloru un nosaukti par WC. Mežaparks…
Aplupusi būda greznojas ar uzrakstu “Saldējums”, kurā saldējuma vietā ir aizvērti krāsu zaudējuši slēģi. Gaisā virmo “ducci, bucci” mūzika – tā es īsi saucu to, ko cilvēks nespēj nedzirdēt un klausīties.
Samērā lēti tiekam greizo spoguļu “valstībā”. Tur neesmu bijusi kopš neatminamiem laikiem. Kaut kad savā bērnībā, šķiet. Toreiz negatīvas sajūtas neatceros, bet, cik noprotu, arī smiekli nenāca.
Tagad, ieraugot savus un bērna optiski sakropļotos locekļus, saprotu, ka ir īstais laiks parunāt ar savu septiņgadīgo par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Par to, ka dažiem cilvēkiem lemts ienākt šajā pasaulē ar citādām kājām, rokām, galvu, ķermeni. Nopietna saruna ar uzskatāmiem līdzekļiem. Abi aplūkojam savu ķermeņu variācijas un esam pateicīgi, ka mums tik sūrs liktenis gājis secen. Smieklu nekādu.
Droši vien joprojām ir cilvēki, kas šos spoguļus uzskata par atrakciju. Varbūt viņi nekad nav lasījuši ne “Parīzes Dievmātes katedrāli”, ne “Cilvēku, kas smejas”. Tāpēc viņi ir nelaimīgi un priecājas greizu spoguļu būdā. Vieni maksā naudu, un citi saņem. Abas puses apmierinātas.
Šodien sapratu, cik labi, ka kamieļiem, lapsām un jenotiem bija Jāņu brīvdiena. Tikai tā, lāpot bērnam apsolīto prieku, nonācu kārtējā Latvijas rotā. Starp veciem sarūsējušiem karuseļiem, visādām atlūzām ar cukurvates sacukurotām mutēm cilvēki atpūšas.
Redz, cik Rīga ir krāšņa! Redz, kā Rīgu var daudzināt. Redz, kā mēs varam lepoties.
Gan jau ir kāds iemesls, kāpēc tik godprātīgi nolaista šī vieta.
