Andris jaunās darba mašīnas spogulītī vērtējoši apskatīja savu izskatu. Viņš sev patika. Jaunais uzvalks derēja kā uzliets. Njā.. un apmeklēt solāriju, kā no sākuma likās, nemaz nav tik absurda ideja.
Andris jaunās darba mašīnas spogulītī vērtējoši apskatīja savu izskatu. Viņš sev patika. Jaunais uzvalks derēja kā uzliets. Njā.. un apmeklēt solāriju, kā no sākuma likās, nemaz nav tik absurda ideja. “Seja veselīgā, viegli brūnā iedeguma tonī, nav tik bāla, ar zilganiem riņkiem zem acīm kā citiem džekiem no biroja,” viņš prātoja. Andra darbā ārējām izskatam ir liela nozīme. Viņa amats – tirdzniecības menedžeris, un katru dienu viņš tikās ar ļoti daudziem cilvēkiem.
Jaunajam vīrietim jau vairākus mēnešus likās, ka pienācis laiks meklēt citu darbu. It kā jau viss kārtībā, bet kaut kā pietrūka. Andris īsti nevarēja saprast, kas ir neapmierinātības cēlonis – algu palielināja pirms pāris mēnešiem, jaunajā menedžera postenī apstiprināts pirms pusgada, tikai…. Viņš klaji neatzinās, bet iekšēji sapņoja par to mirkli, kad uzņēmuma vadītājs pateiks aptuveni šādus vārdus: “Andri, tu esi viens no uzņēmuma labākajiem darbiniekiem. Kopš tu strādā mūsu kolektīvā, organizācijas darbība ieguvusi pavisam jaunus apveidus. Paldies tev par to! Prieks, ka tu strādā ar mums!” Andis kautrējās pat tuvākajiem draugiem atklāt, cik viņam svarīga ir publiski izteikta atzinība, kaut gan saprata, ka par labu darbu saņem pieņemamu atalgojumu, kolēģu cieņu un vadības labvēlību.
Tad Andrim piešķīra auto, kuru sānus rotāja uzņemuma logo un vēl piedevām samaksāja ceļa un ekspluatācijas izdevumus. Tagad viņš juta, ka ir novērtēts. Kaut nekādu diplomu un goda rakstu nesaņēma, tomēr saprata, ka auto piešķir kā apliecinājumu – viņš ir labs darbinieks.
