Dzīvē dažkārt gadījies sastapties ar ko savādu, un spriediet paši, kā man reiz gadījās.
Dzīvē dažkārt gadījies sastapties ar ko savādu, un spriediet paši, kā man reiz gadījās.
Tas notika ap 1987. – 1989. gadu. Vasara sliecās uz otru pusi. Laiks jauks, pie debesīm neviena mākonīša. Atgriezos no laikrakstu piegādes un gāju cauri RAF dzīvojamo māju kvartālam uz savu pasta nodaļu, kur toreiz strādāju par pastnieci. Kā jau darbu beidzis cilvēks, mierīgi soļoju ar somu plecā. Tad no skaidrām zilām debesīm atskanēja šņākoņa: kaut kas drāzās man virsū apmēram 45 grādu leņķī. Mirkli saskatīju to, kas tuvojās kā lielgabala lode cilvēka galvas lielumā. Vajadzēja tikai pussoli, un es būtu gar zemi – sašķaidīta! Pat nobaidīties nepaspēju. Lidojušais objekts nokrita man pie kājām un sašķīda sīkos gabalos. Izrādījās – ledus lode.
Pacēlu vienu gabaliņu un aplūkoju – ledus kas ledus, tikai pilns sīkiem gaisa burbulīšiem. Kādam teikt? Iespējams, nenoticēs. Līdz pasta nodaļai savi 300 – 400 metri. Ledus kūst – neaiznesīšu. Un nemācēšu arī krieviski izskaidrot, kādos apstākļos manā plaukstā nokļuva ledus gabaliņš… tāpēc nolēmu nevienam nestāstīt, nevēlēdamās nokļūt Minhauzena statusā. Pēc gadiem gan vienam otram attēloju piedzīvoto. Vēlāk sapratu, ka biju ļoti tuvu nāvei, kā arī to, ka ir brīži, kad cilvēks briesmu brīdī pat nespēj nobaidīties, ne arī ko sakarīgu domāt.
