Mēdz teikt, ka nedrīkst sildīt pannu, kamēr zivs vēl plunčājas pa upi. Un tomēr, dodoties zvejā, jau laikus jāpadomā, ko darīsiet ar lomu. Kamēr zivis vēl dzīvas, ir divas iespējas: atlaist brīvībā vai gatavot garšīgu maltīti.
Mēdz teikt, ka nedrīkst sildīt pannu, kamēr zivs vēl plunčājas pa upi. Un tomēr, dodoties zvejā, jau laikus jāpadomā, ko darīsiet ar lomu. Kamēr zivis vēl dzīvas, ir divas iespējas: atlaist brīvībā vai gatavot garšīgu maltīti.
Vasarā, kad laiks karsts, problēmu ir visvairāk. Nereti loma saglabāšanas iespējas liek zveju pārtraukt tieši tad, kad ķeras vislabāk. Jebkura zivs, kas nobeigusies, vai arī redzams, ka nebūs dzīvotāja, nekavējoties jāizņem no ūdens, jo tajā bojāšanās process notiek daudz straujāk nekā gaisā. Nekādā gadījumā zivis nedrīkst turēt slēgtos traukos, kaudzē, maisā vai polietilēna kulītē. Zivis jānosusina, jāatvēsina, taču apžuvušām notīrīt zvīņas būs daudz grūtāk. Jāņem vērā, ka bojāšanās process spurastes iekšienē turpinās un no zarnām var pāriet uz muskuļaudiem ap mugurkaulu.
Katram sava taktika
Ideāli, ja makšķernieks darbojas tikai vienā vietā, katru noķerto zivi tūlīt ielaižot apjomīgā zivju glabāšanas tīkliņā. Nevajadzētu izvēlēties metāla sietus. Turklāt – jo siltāks ūdens, jo tīkliņam jābūt lielākam. Tiem, kas staigā vai brauc ar laivu, laiku pa laikam jāapstājas un zivis jānotīra, jāizķidā un jānomazgā. Notīrītās var apkaltēt, sargājot no mušām. Zaros iekarinātas, tās glabāsies visu nakti. Zivs vēdera dobumā var iekaisīt sāli vai arī to piebāzt ar nātrēm, kas aizkavēs bojāšanos.
Lomu vislabāk transportēt grozā vai kastē. Zivis tajā liek kārtām, pa vidu – tīras nātres vai mārrutka lapas, ķiploka daiviņas. Zivis nedrīkst spaidīt, locīt vai kā citādi deformēt, tad tās bojājas daudz ātrāk. Arī pareizi nomazgāt nemaz nav tik vienkārši. Aplami rīkojas tie, kuri lomu saber traukā, pārlej ūdeni un mazgā. Pareizi būtu ņemt katru zivi atsevišķi un mazgāt vēsā tekošā ūdenī. Lomu ūdenī nedrīkst turēt pārāk ilgi.
Sāls var arī kaitēt
Zivis ar sausu sāli apkaisa divas stundas pirms gatavošanas, mazām pietiks pat ar pusstundu. Ilgāks laiks var sabojāt ēdiena kvalitāti.
Pannā čurkst
Cepot eļļas nedrīkst būt par maz. Saudzīgi, nesalaužot ribas, uz mazas uguns gatavo nelielas zivtiņas. Vidēja lieluma karpu dzimtas pārstāvēm pirms cepšanas nepieciešams ar asu plānu nazi viscaur līdz mugurkaulam iegriezt ik pēc 4 – 6 milimetriem. Cepot lielāku zivju gabalus, pannai jāuzliek vāks. Gatavas nedrīkst glabāt ledusskapī – būs jēlas zivs piegarša.
Kaitīgākā – āda
Žāvēšana ir sen zināms un iecienīts zivs gatavošanas paņēmiens. Tomēr tādās uzkrājas daudz kancerogēno vielu, īpaši ādā, tāpēc to ieteicams neēst. Jo ilgāk žāvētas zivis glabā, jo gaļā caur ādu vairāk iesūcas rūgtā darva. Ja ir iespēja, vislabāk žāvēt bedrē. Tajā vispirms kurina uguni, izvēloties baltalkšņa malku. Kad bedre sakarsusi un pagales sairst oglēs, uz sieta saliktās spurastes iekarina žāvētavā, virsū pārliekot skārda plāksni. Vajadzētu izvairīties pirkt zivis no žāvētājiem, kuri izmanto kurināmo, kas rada daudz darvas.
Palīdz saule
Kaltēšanai izvēlas treknas vai vidēji treknas zivis. Kaltētu īpatnība – tās var lietot uzturā bez tālākas apstrādes, turklāt iespējams glabāt ļoti ilgi. Mazākās var pat neķidāt. Izdurot ar metāla adatu caur acīm, tās saver rupjā diegā. Galus sasien, un zivis saišķos sāla. Traukā vispirms ielej sālījumu (gatavo no vidēja maluma sāls, ņem 10 – 13 procentu no loma svara). Zivis liek traukā, kamēr tas pilns, un virsū uzber centimetru sāls kārtu. Sīkās spurastes iesālās divās diennaktīs, lielās – nedēļas laikā. Labi iesālītām ir blīva mugura, gaļa griezuma vietā – tumši pelēka. Sālītās zivis vispirms nomazgā, notīrot sāli un gļotas, tad tās kaltē mājas paspārnē 20 – 25 dienas.
