Politiski tautiskais masu demokrātijas ģenerālmēģinājuma šedevrs, oficiāli dēvēts par referendumu, gluži kā aplis ir noslēdzies un izgāzies ar pamatīgu blīkšķi.
Politiski tautiskais masu demokrātijas ģenerālmēģinājuma šedevrs, oficiāli dēvēts par referendumu, gluži kā aplis ir noslēdzies un izgāzies ar pamatīgu blīkšķi. Sabiedrības trešdaļmiljona balsu vērtās un it kā vērā ņemamās, tomēr vienlaikus itin vārās klaigas pret valdošo politisko eliti apslāpēja jūras šalkas, aizēnoja maģiskā septītnieku kombinācija, kā arī aizsedza jauno līgavu sniegbaltie plīvuri. Savukārt pašreizējiem politiskajiem līderiem liktenīgajā sestdienā tika sagādāts iemesls par godu veiksmīgai izejai no politiskā labirinta nobaudīt papildu vīna malku jaunā prezidenta inaugurācijas ballē.
Aizvadītās nedēļas nogalē notikusī tautas nobalsošana uzskatāmi atgādināja par sabiedrības cilvēcisko instinktu tiekties “pēc kaut kā cēla, nezināma”, parakstoties par referenduma ierosināšanu, un absolūto apnikumu plus blakus faktoru iedarbību, pienākot zīmīgajam datumam.
Valdošās elites pretinieki var tikai nosprauslāties par tās veiksmi, ka referendums notika vienā dienā ar vairāku pilsētu svētkiem un dažiem simtiem laulību ceremoniju, kuru viesu tūkstošiem dienas kārtībā pirms mičošanas nebija ietverts tāds pasākums kā iegriešanās balsošanas iecirknī. Simboliskie urnu svētki vienlaikus kļuva par sērīgu gulbja dziesmu debesīs celtās eksprezidentes, teju par referenduma patronesi uzskatāmās Vairas Vīķes-Freibergas amata pilnvaru pēdējai dienai. Nelīdzēja ne tautā populārās nesenās Rīgas pils saimnieces aicinājumi sabiedrībai paust savu stingro nostāju, ne opozīcijas mēģinājumi izvērst notiekošo politiskā reklāmas šovā.
Loģiski, ne mazu lāča pakalpojumu referenduma norisei sagādāja arī lielākoties absolūti miglainie skaidrojumi par tautas nobalsošanai nodoto jautājumu būtību. Balsotāju neinformētība visā krāšņumā izpaudās neskaitāmos izteikumos plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem, iluzorā manierē skandējot tālejošo nodomu ar krustiņiem biļetenos izmēzt oranžo krāsu no varas staļļiem un kļūt par idejiskajiem bruņiniekiem zem nesenās prezidentes ieceru karoga.
Norobežojoties no formālā skaidrojuma, ka “referendums nav noticis”, politiskajai elitei tomēr būtu jārēķinās – vismaz piektā daļa balsstiesīgo iedzīvotāju šajā valstī ar notiekošo nav apmierināti. Ar ko tieši? Tā kā izpratne par referenduma jautājumu būtību lielākoties bijusi vairāk nekā nosacīta, atliek vien secināt – vairāk nekā trijiem simtiem tūkstošu līdzpilsoņu netīkams ir jau krietnu laiku novērojamais varas monopolizēšanas process un fakts, ka politisko pīlāru cinismu nebremzē ne sabiedrības nepatika, ne opozīcijas mestie sprunguļi.
Pēc būtības referenduma rīkošana vasaras atvaļinājumu un kāzu laikā pielīdzināma Saeimas vēlēšanu organizēšanai Ziemassvētku vakarā. Ja koalīcija sadūšotos uz šādu soli, nav šaubu, ka arī likumdevēja vēlēšanās mēs kļūtu par lieciniekiem vēl pārliecinošākam kvoruma trūkumam.
V.Vīķe-Freiberga savā atvadu runā saistībā ar referendumu izteica pieņēmumu, ka “valdošā koalīcija no notikušā nebūs neko mācījusies”. Atliek vien konstatēt, ka arī tautai vēl daudz ko mācīties. Daļēji pilsoņu pasivitāti var norakstīt uz “neveiksmīgo” dienas izvēli, bet būtiskākais un nepatīkamākais secinājums, šķiet, ir pavisam cits – tautai joprojām nav nekas pretī ļaut kāpt sev uz galvas ar dažādu apkārtmēru un demagoģijas spēju apveltītiem politiskajiem dūžiem. Turklāt, pēc visa spriežot, šāda tendence pamazām no muļķīgas kļūdas pāraug neārstējamā atkarībā. Pamatīgā grāvī esam jau iebraukuši. Cik tālu, tā dzīvojot, varam nonākt, paredzēt nav grūti.
