Jūnijā salīdzinājumā ar situāciju pirms gada patēriņa cenas augušas par 8,8 procentiem. Salīdzinājumā ar maiju inflācija palielinājusies gandrīz par procentu.
Jūnijā salīdzinājumā ar situāciju pirms gada patēriņa cenas augušas par 8,8 procentiem. Salīdzinājumā ar maiju inflācija palielinājusies gandrīz par procentu. Speciālisti atzīst, ka valstī ir iedarbināta tā saucamā inflācijas spirāle, kad viens faktors ietekmē nākamo.
Centrālās statistikas pārvaldes Patēriņa cenu indeksa daļas dati liecina, ka preču cenas gada laikā augušas par 7,5, bet pakalpojumu – par 12,4 procentiem.
Visvairāk cēlušās pārtikas cenas
Pēdējos mēnešos visstraujāk sadārdzinājusies pārtika – pirmajā pusgadā par 8,4 procentiem. Arī aizvadītajā mēnesī lielākā ietekme uz cenu pārmaiņām bija to kāpumam pārtikai, kā arī tabakas izstrādājumiem, alum un maksas autostāvvietām.
Pārtikas grupā lielākā ietekme uz cenu celšanos bija augļiem – pieaugums par 13 procentiem, dārzeņiem un kartupeļiem – par sešiem. Jūnijā sadārdzinājās āboli, apelsīni, vīnogas, zemenes. Cenas paaugstinājās arī kāpostiem, bietēm, burkāniem, sīpoliem un kartupeļiem, bet tomātiem un gurķiem – kritās. Vairāk nācās maksāt par gaļu, pienu, maizi, zivīm, to izstrādājumiem un bezalkoholiskajiem dzērieniem.
Rīgā ievērojami (par piekto daļu) augusi maksa par autostāvvietām – par 20,6 procentiem. Visā valstī dārgākas kļuvušas auto rezerves daļas un piederumi, kā arī autovadītāju kursi. Degvielas cenas palielinājušās par nepilnu procentu. Turpināja augt tabakas izstrādājumu dārdzība, no alkoholiskajiem dzērieniem cenas cēlās galvenokārt alum.
Par procentu, diviem dārgāki kļuvuši komunālie, kā arī kultūras, tūrisma un ēdināšanas pakalpojumi. Atlaižu ietekmē jūnijā samazinājušās apavu, mobilā telefona pakalpojumu, datu apstrādes iekārtu, TV, audio, video un foto tehnikas cenas.
Kopumā pirmajā pusgadā patēriņa cenas augušas par 5,7 procentiem. Pērn šajā laikā inflācija bija 3,8 procenti, informē Oskars Alksnis no statistikas pārvaldes.
Subjektīvi veicinām cenu pieaugumu
Agnese Gribuste no SEB Unibankas kā satraucošu faktu nosauc visai straujo pārtikas cenu kāpumu. Sevišķi tāpēc, ka pārtikai ir liels īpatsvars patēriņa grozā – tā veido ceturto daļu. Turklāt nozīmīgai daļai iedzīvotāju tas ir lielākais izdevumu postenis budžetā, kas būtiski mazina pirktspēju.
Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātes mācībspēki atzīst, ka inflācijas procesi atsevišķi un padziļināti nav pētīti. Asociētā profesore ekonomikas zinātņu doktore Aija Eglīte papildina, ka pašlaik pārtikas īpatsvars patēriņa grozā pārsniedz 31 procentu. Viņa norāda, ka ne visi valdības pretinflācijas plānā iekļautie pasākumi attiecas uz inflāciju, atsevišķi pasākumi skar pavisam citus ekonomikas segmentus, kas nav saistīti ar pašlaik vērojamajiem inflācijas veicinātājiem. Piemēram, nekustamā īpašuma darījumu aplikšana ar nodokli nepieder pie patēriņa groza. Aprēķinot inflāciju, tiek ņemtas vērā tikai patēriņa cenas.
Nelielajā “prāta vētrā” ar dažu mācībspēku un studentu piedalīšanos tiek secināts, ka pirms desmit gadiem inflācija bija vēl lielāka, algas vēl zemākas, taču “nebija tik traki”. Par to daudz nerunāja, un iedzīvotāji neuzskatīja, ka cenas to vien darīs kā celsies. Cilvēki tolaik to tik sāpīgi nejuta. Tiek iebilsts, ka tolaik cenas ikdienas precēm, sevišķi pārtikai, cēlās saprātīgāk – pa mēnešiem, nevis pa nedēļām un pat dienām kā tagad.
Pašlaik noskaņa ir citāda, dominē vēl lielākas inflācijas gaidas. To iespaidā cilvēki attiecīgi rīkojas, tā veicinot inflācijas pieaugumu.
Ne vien patēriņš, bet arī izmaksu kāpums
Jaunākās paaudzes pārstāvji uzskata, ka valstij un konkrēti Ekonomikas ministrijai kaut kas jādara, jāpiesaista spēcīgi speciālisti, jāpārņem citu valstu pieredze, lai situācija mainītos. Viņi uzskata, ka pietrūkst spēcīga ekonomikas menedžmenta, faktiski tāda mūsu valstī nekad nav bijis, tāpat kā valsts ekonomiskās attīstības politikas, un tas nav palicis bez sekām.
Sava nozīme ir tam, ka iekšzemes kopproduktā (IKP) tik neliels ir ražošanas īpatsvars. A.Eglīte oponē, ka vairāk nekā 60 procentu IKP veido pakalpojumi. Tas varētu būt labi, jo dod iespēju valstij, kam nav resursu. Tomēr, pavērtējot ražošanas procesus un to, kam cik liela daļa no galaprodukta pievienotās vērtības pienākas, redzam neatbilstības. Piemēram, pārtikas pārstrādē maizītes cepēji un graudu audzētāji saņem mazāku procentu nekā tirgotāji. Tas ir pēdējo sava veida monopols, kas turpina iepriekšējo taktiku. Lielajiem tirgotājiem ir arī vislielākā naudas aprite – par pakalpojumiem tā visātrāk tiek saņemta atpakaļ. Tas ļauj daudz straujāk attīstīties.
Savukārt ražotājiem klājas krietni grūtāk. Sevišķi inflācijas periodā, kad būtiski aug izmaksas un pietrūkst darbinieku. Nevar teikt, ka inflāciju veicina tikai pieprasījums, nopietni palielinās arī izmaksas. Iedarbināta tā saucamā inflācijas spirāle, kur viens faktors veicina otru. Citviet tirdzniecību valsts tomēr iespēju robežās regulē, neļauj visu darīt pēc sava prāta. Mums apgalvo, ka tas nav iespējams. Esam izvēlējušies ceļu, kad galvenās sviras ir koncentrētas dažās rokās. Lielveikalos ir gan lielākas izvēles iespējas, gan cenas pievilcīgākas, gan ērtāka iepirkšanās. Rietumeiropā situācija jau labu laiku mainās. “Savulaik Bonnas universitātē strādājot, secinājām, ka mazie veikali atdzimst. Vācijā, lai apmierinātu patērētāju vajadzības, to ir aizvien vairāk. Tas tāpēc, ka mainās sabiedrība. Aug vientuļu un vecu cilvēku īpatsvars. Iepirkšanās viņiem ir viens no galvenajiem dienas uzdevumiem, un viņi nevēlas šo procesu padarīt bezpersonisku, bet aprunāties, iegūt informāciju. Arī tur, ienākot lielveikaliem, mazās tirgotavas, juka un bankrotēja, bet pēc laika situācija mainījās,” stāsta A.Eglīte.
Speciālisti uzsver jau minēto psiholoģisko momentu. Gatavojoties iestāties ES, cilvēki prognozēja, ka būs Eiropas cenas, un pārlieku nesatraucās. Tagad nav īsti skaidrs, kādā virzienā viss var pavērsties. Tāpēc spriedze ir lielāka.
Psiholoģija izpaužas arī citādi. Piemēram, izskanot paziņojumam par skolotāju algu pieaugumu no 1. septembra, veikalnieki cenas paaugstina un papildu ienākumus gūst tūlīt, negaidot noteikto datumu. Šādi psiholoģiskie momenti visai iedarbīgi izrādās mazās valstiņās.
Nesaražojam tik, cik patērējam
LLU mācībspēki atzīst, ka piepildās tas, ko pirms gadiem 13 prognozēja profesors Ervids Grinovskis. Proti, mūsu valsts politikā, pildot Starptautiskā valūtas fonda prasības, iezīmējas virzība uz to, lai mēs nesaražotu tik, cik patērējam. Pašlaik maizi iekšējam patēriņam saražojam pietiekami, zivrūpnieku produkciju eksportējām, gaļu saražojam tikai pusi no nepieciešamā. Piena un tā izstrādājumu apjomu pagaidām var uzskatīt par pietiekamu.
Tomēr tirdzniecības plaukti liecina, ka izdevīgāk iegādāties, piemēram, Lietuvā ražoto. Protams, zināmu laiku cilvēki var izturēties patriotiski un, lai atbalstītu vietējos ražotājus, pirkt pašmāju izstrādājumus. Bet cik ilgi? Kad maciņš “spiež”, galvenais kritērijs, pēc kā izvēlamies produktus, ir cena. Kaut arī zinām, ka vajag ēst veselīgi u.tml., tomēr iegādājamies lētāko. Parasti tas ir ražots ārzemēs. Šāda rīcība nevis veicina, bet pasliktina vietējo ražotāju situāciju, viņu attīstības iespējas un apjomu pieaugumu. Seko nākamais ķēdītes posms: paši vairs nesaražojam visu nepieciešamo, bet ievestā pārtika jāpērk par cenu, kādu piedāvā.
Interesenti var pasekot līdzi pašlaik masveidīgi tirgū ienākošā uzņēmuma “Danisco” rīcībai. Pašlaik dāņu cukurs maksā par santīmiem desmit kilogramā mazāk nekā pāri palikusī vietējo cukurfabriku produkcija. Cik ilgi šāda attiecība saglabāsies, var spriest pēc iepriekš minētās ķēdes reakcijas apraksta.
Esam tur, kur esam, un… necīnāmies
Pirms dažiem gadiem vēl apelējām pie vietējā patriotisma, popularizējām Vācijas pieredzi, kad priekšroka tiek dota ne vien savas valsts, bet konkrētajā reģionā saražotajai produkcijai. Tagad par to esam aizmirsuši.
Pagājušā nedēļā A.Eglīte bijusi vienā no nabadzīgākajām Rietumvācijas reģioniem, Ronā, kur pārliecinājusies, kā vietējos pakalpojumu uzņēmumos – krodziņos un tirgotavās – tiek godā celti vietējie ražojumi, kā rūpējas par reģiona attīstību. “Tur ieguldīts nevis miljoniem, bet miljardiem Eiropas naudas, lai cilvēki nebrauktu projām. Mūsu summas salīdzinājumā ar turienes ieguldījumu vienas darba vietas saglabāšanā ir smieklīgas.”
Esam tur, kur esam. Paši sevi nepabarojam. “Vācijas televīzijā savulaik skatījos, kā Nigērijas pārstāvis (zinām taču, ka viss, kas neder ASV vai Eiropai, nonāk Āfrikā ) stingri nostājās pret lielo importētās pārtikas apjomu. Viņš uzsvēra, ka paši spēj saražot vistas gaļu, tā gan maksā dārgāk, taču ir garšīgāka. Importu samazināja. Diemžēl neesmu dzirdējusi, ka pie mums kāds skaļi cīnītos par to, ka paši spējam saražot gaļu, lai vismaz nepieciešamais nav jāieved,” stāstīja A.Eglīte, un citi sarunas dalībnieki piekrita. Vācieši jau pirms gadiem desmit jautājuši, kur paliek mūsu ganāmpulki. Nevienu konkrētu lietu valsts īsti nav definējusi par savu prioritāti. Ir tikai vispārīgas frāzes. Tālab ar katru gadu pretmetu šķēres palielinās.
***
Inflācijas izmaiņas (procentos)
1992. g. 951,2
1993. g. 109,2
1994. g. 35,9
1995. g. 25
1996. g. 17,6
1997. g. 8,4
1998. g. 4,7
1999. g. 2,4
2000. g. 2,6
2001. g. 2,4
2002. g. 1,9
2003. g. 2,9
2004. g. 6,2
2005. g. 6,7
2006. g. 6,3
2007. g. 1. pusg. 8,8.
