Lēmumu pieņemšana. Nez kāpēc jādomā par to. Jādomā, ka lēmumus varam pieņemt, baiļu un nedrošības vadīti.
Lēmumu pieņemšana. Nez kāpēc jādomā par to. Jādomā, ka lēmumus varam pieņemt, baiļu un nedrošības vadīti. Varam to darīt, drosmes izaicināti.
Varam izvēlēties dzīvot citu labā, varam savā. Divi grāvji. Padomdevēji ieteiks, kā labāk.
Un tas mūs ietekmē. Prāts, emocijas, tikumi, netikumi, ieradumi, pieņēmumi, aprēķini, citu cilvēku viedokļi ietekmē. Un mēs izvēlamies.
Tad, izejot no paņemtā pagrieziena, dzīvojam tālāk. Katrs savu dzīvi, bet ne bez rezonanses. Mēs neesam vientuļas salas.
Padomi, ieteikumi, zināšanas – citu un savējās.
Arvien lielāka nozīme ir un būs intuīcijai. Šis cilvēcei dotais instruments jāattīsta katram personīgi.
Mākslīgais intelekts arvien vairāk ir cilvēku… padomdevējs.
Kādi vieni virzīs citus.
Mākslīgā intelekta manipulācijas būšot neitrālas. Tās jau tādas esot.
Vai tiešām neitrālas?
Man ir bailes pazaudēt intuitīvo gudrību šajā vispārējā organizētā haosa tīmeklī. Mani arī vada bailes? Varbūt tā ir cilvēciski dzīva piesardzība pret manipulācijām pasaules telpā, kurā es varbūt iederos, bet varbūt arī ne.
Baidos no svešām sistēmām. Baidos no kalpības.
Burts nokauj, gars dara dzīvu. Teoloģisks teksts. Bet šī doma ir atbilde dzīvībai. Šī doma ir atbilde drosmei. Burta kalpība ir nebrīvība. Bet brīvība nav visatļautība. Un zināšanas nav gudrība. Un vara nav autoritāte.
Mēs dzīvojam ar atbildību paši savas dzīves priekšā. Ar ko piepildām minūtes, dienas, nedēļas? Ar to, kā ērtāk? Vai izdevīgāk? Vai vieglāk?
Es baidos no bailēm.
Bet, tad, kad tu paskaties tām acīs, ieraugi, ka bailes ir tāpēc, lai tās pārvarētu, intuīcija tāpēc, lai atšķirtu būtisko no nebūtiskā, lai nošķirtu savu īsto “es” no tā otrā, bet zināšanas ir instruments katra cilvēka rokās.
Jo vairāk tu zini, jo lielāka atbildība.
Atbildība ir liels vārds. Gudrs. Intuīcija ļauj saprast, par ko esam atbildīgi, par ko neesam. Atbildība ir atbildēt savai intuīcijai. Ja vien tā nav nogalināta dzīves izaicinājumu un kompromisu gūstā.
