Žēl, ka tik regulāri jākaunas par valsti, kurā dzīvojam.
Piemēram, ieraugot dzīvespriecīgu rietumvalsts pensionāru,
kurš izbauda pelnītu atpūtu, «uz koferiem» apceļojot pasauli, un
domās pretstatot pašmāju sirmgalvjus, kas, kļuvuši par varas
tuvredzības upuriem, spiesti pārciest nevienlīdzīgu cīņu ar
veselības problēmām (galvenokārt tā paša līdzekļu trūkuma dēļ) un
ņirgāšanos no valsts puses nožēlojamu pensijas grašu
veidā.
Ne jau tikai padzīvojušajiem
šādas ligas. Spriežot pēc tālrādes sižeta, nevienam «tur, augšgalā»
līdz šim nav pieticis prāta sakārtot jautājumus, kas saistīti ar
aknu transplantācijas operāciju apmaksu no valsts puses. Katrs,
kuram nepieciešams veikt šāda veida operāciju (pat, ja cilvēks vēl
pašos «spēka» gados), bet nav pa rokai «nieka» simts tūkstoši eiro,
var tikai cerēt uz brīnumu, staigāt apkārt ar pastieptu roku vai
arī lēnā garā sākt sacerēt testamentu, jo dzīves noriets ir,
maksimums, dažu gadu attālumā.
Ar valsts svētību
katram paredzētas ne tikai tiesības uz taisnīgu tiesu un visu
pārējo, ko paredz apjomīgie šai tēmai veltītie papīra blāķi, bet
arī – konkrētas diagnozes gadījumā – nesaņemt vajadzīgo palīdzību
un mirt nost.
Kā gan tas tā nākas, ka
perspektīvā, superspožu attīstību piedzīvojusī Latvija palikusi par
pēdējo eiroimpērijas dalībvalsti, kurā nav sakārtoti jautājumi, kas
saistīti ar šāda veida operāciju finansēšanu, parūpējoties par
kārtējo ķīlnieku «vienību» zem valsts neizdarības (vai
vienaldzības?) stobriem? Varbūt tas ir «tikai» kārtējais
apliecinājums, ka Latvijai tās iedzīvotāji ir ne vairāk, kā
statistikas vienības?
Protams, daudzi
teiks – nu, un? Tā jau ierasta lieta! Īpaši veselības aprūpes jomā
jau problēmu ir, ka ne saskaitīt! Droši vien taisnība. Tikai žēl,
ka esam spējuši pie tā pierast un ar to samierināties.
