Veiksmei nav nacionalitātes. Parasti tradicionāli par veiksminieku uzskatām cilvēku, kuram ir kāds izmērāms labums – karjera, īpašumi, slava, skaistums. Bet lielākā veiksme ir sevi uzskatīt par veiksminieku.
Veiksmei nav nacionalitātes. Parasti tradicionāli par veiksminieku uzskatām cilvēku, kuram ir kāds izmērāms labums – karjera, īpašumi, slava, skaistums. Bet lielākā veiksme ir sevi uzskatīt par veiksminieku.
Vircavniece Veorika Kostinjana, kaut arī ir 2. grupas invalīde, sevi uzskata par laimīgu un ar veiksmi apveltītu cilvēku. Ne jau bagātība un pat ne veselība, bet domāšanas veids ir tas, kas cilvēku var padarīt veiksmīgu. Laba māja ir tā, kur cilvēki ir atvērti. Šajā namā pagaidām nav signalizācijas. Nākamgad to gatavojas ierīkot, lai mājas prieks pāvs Pavuška varētu priecēt garāmgājējus, bet būtu pasargāts no ļaundariem.
Superīgs tēvs manām meitām
Veorika ir ukrainiete, kas 1964. gadā apprecējusies ar latvieti Jāni Lapiņu un nonākusi Vircavā. Laulībā dzima četras meitas, bet Veorikas kundze šajā saulē ar mazajām meitenēm palikusi viena nepieklājīgi agri. Lapiņš savu laulāto draudzeni atstājis jaunu un aizgājis citā saulē.
Gāja gadi, četru bērnu mamma iepazinās ar savu tautieti Vasiliju Kostinjanu un pieņēma viņa bildinājumu. “Viņš ir superīgs vīrs un bijis ļoti labs tēvs manām četrām meitām. 1985. gadā apprecējāmies, bet pēc diviem gadiem Krimā gāja bojā viņa brālis ar sievu, atstājot piecus bērnus. Mēs viņus paņēmām, izskolojām, visi gāja Vircavas vidusskolā, iemācījās latviski. Tad gan bija grūti ar finansēm. Bet izdzīvojām. Tagad viens ir Maskavā, pārējie aizbraukuši uz dzimteni Krimā. Kaut arī nevaram ciemoties cits pie cita, tie ir mūsu bērni. Esmu ļoti laimīga,” atzīst V.Kostinjana.
Bail no kredītsaistībām
Pirms vienpadsmit gadiem Veorikas kundze saslima ar astmu. Taču pirms desmit gadiem viņi ar Vasiliju sākuši celt māju, kurā patlaban sabrauc bērni un mazbērni.
“Mums bija četristabu dzīvoklis. To pārdevām. Paši, ko mācējām, būvējām. Bērni palīdzēja. Arī es stiepu ķieģeļus, maisus. Tad varbūt veselību sabeidzu vēl vairāk. Meistariem atdevām mašīnu par darbu. Māju uzbūvējām pusotra gada laikā. Aizņēmumu nekad neesam ņēmuši un arī neņemsim. Man bail no tādām saistībām,” stāsta kundze.
Pirmo reizi Latvijā viņa nonākusi četrpadsmit gadu vecumā, jo braukusi kopā ar ukraiņu mežu cirtēju brigādi. Jau tad pratusi ēst gatavot, tāpēc devusies piepelnīties. Latvijā viņas čaklumu un piemīlīgumu ievērojusi tā laika Vircavas pansionāta direktore. Sūtījusi vēstules, arī naudu, lai meitene varētu vasarās braukt šeit pastrādāt.
Dejo “Vakarvējā” un mājās
Veorika mācījusies mūzikas skolā, tomēr Latvija ļoti vilinājusi. Pametusi skolu īsi pirms gala eksāmeniem. Viņas tembrālā balss joprojām ir pilnskanīga un dziesmas spēj skandēt rumāņu, ukraiņu, krievu, latviešu, moldāvu valodā. Tāpēc dažādos saietos veiksminiece ir gaidīta joprojām. “Mani aicina kultūras namos, ved uz pasākumiem, un es neatsaku, jo ļoti patīk visādi baļļuki. Dejoju senioru deju kopā “Vakarvējš”. Mēs ar mazmeitiņām izdejojamies un izdziedamies arī mājās,” smaidot atklāj Rozēnu saimniece.
Viss ar mīlestību kopts
Mājas plašas un spodras. Pagalmā mazs, romantisks namiņš, kur patverties no lietus un saules, dīķis, kur mazbērniem karstā laikā peldēties. Arī saimniecības ēkas dveš spodrumu. Viss ar mīlestību kopts. Bet šādu un līdzīgu māju pašlaik rajonā nav mazums. Kas ir tas īpašais, kāpēc esam piestājuši šajā sētā?
Un atbilde ir. Uz šo saimniecību mūs atveda pāvs. Veorikas kundzi ievēroju pirms laika kādā seminārā, kur noslēgumā, lūgta dziedāt, viņa neatteicās. Pārsteidza balss. Vēlāk vārdu pa vārdam, un izrādās, viņa nodarbojas ar putnkopību un šajā “putnu dārzā” ir arī lepnās astes saimnieks – pāvs.
“Veselības dēļ vairs nevaru turēt citus lopus. Kādreiz mani sivēni bija tie skaistākie. Saņēmu goda rakstus, uzslavas. Deviņus gadus uz darbu jāju zirga mugurā, jo ferma bija tālu. Kad beidzās kolhozu laiki, turēju savus lopus, bet tagad kopju vairs tikai putnus,” tā Veorikas kundze par saimniekošanu.
Bet arī putnu audzēšana iet mazumā tās pašas veselības saudzēšanas dēļ. No kādreiz simt putnu lielās saimes palikuši vairs kādi četrdesmit – zosis, pīles, vistas, pērļu vistiņas. “Ar pārdošanu neaizraujos. Vienmēr iznāk dāvināt, dot. Vai tad trūkst cilvēku, kurus iepriecināt,” neslēpj putnkope. “Un sunim, kaķim, pāvam – visiem vajag kādu oliņu.”
Pāvam nepieciešama sieva
Pāvu savā sētā viņa gribējusi sen, vecākā meita to uzdāvinājusi 55. dzimšanas dienā. Ar laiku viņam nopirkta arī sieva, bet tā uz pāris olām pasēdējusi un tad tās neizperētas atstājusi, lai dotos uz citiem – plašiem un mūžīgiem – putnu pagalmiem. “Acīmredzot slimu jau nopirkām. Iesmērēja mums. Nu nekas, lai paciešas. Viņam ir mazliet vientulīgi, bet laižu katru dienu pastaigāties. Nākamgad ierīkosim pāvam savu pagalmu mājas priekšā, nopirksim jaunu sievu. Lai priecē cilvēkus, kas iet garām. Protams, pieliksim arī signalizāciju, lai nevienam neienāk prātā nozagt. Vietējie jau to nedarīs.” Pāvs mēnesī apēdot barību aptuveni 12 latu vērtībā. Viņam tā ir speciāla, bet zināšanas, kā barot, nākušas no drošiem avotiem. Speciālo barību Latvijā nopirkt nevarot.
Te dzied, te slimnīcā
Sevi uzskatīt par veiksminieku – tā ir gudrība. “Es tiešām domāju, ka esmu veiksmīgs cilvēks. Man patīk draudzēties, patīk, ka cilvēkiem labi. Man ir deviņi bērni un jau divpadsmit mazbērnu, labs vīrs. Meitas izskolotas, nodarbojas ar to, kas pašām patīk. Labas. Vienīgi ar veselību ir problēmas. Divas trīs reizes gadā jāguļ slimnīcā. Vot, tā sanāca – novada ziņās mani parādīja pa televizoru dziedošu, bet pēc divām dienām ārsti slimnīcā teica: “Te nu bija – dziedāja, dziedāja un atkal slimnīcā!”
Astoņdesmit latu par slimnīcu iznāca samaksāt. Labi, ka vīrs strādā un pelna, bērni palīdz. Pagastā varu saņemt pabalstu par zālēm līdz četrdesmit latiem, bet man to vajag daudz. Šogad pirmo reizi izmantoju šo iespēju.
