Līvbērzes pagasta nomalē, kur no vienas puses robežojas Dobeles rajona Jaunbērzes pagasts, bet no otras – Kalnciema lauku teritorija, mežu ieskautos, vietumis meliorētos māla laukos, bet tālāk purvainās zemās vietās lielākoties saimnieko meža dzīvnieki.
Līvbērzes pagasta nomalē, kur no vienas puses robežojas Dobeles rajona Jaunbērzes pagasts, bet no otras – Kalnciema lauku teritorija, mežu ieskautos, vietumis meliorētos māla laukos, bet tālāk purvainās zemās vietās lielākoties saimnieko meža dzīvnieki. Ceļa Līvbērze – Kalnciems abās pusēs plešas briestoši labības lauki, bet krūmāju un mežu tuvumā ik pa laikam paceļas kāds peli noķēris vanags vai meža baložu pulks. Tomēr dzīve tur nav nemaz tik vienmuļa un mežonīga. Šķietami pamestās lauku mājās nedēļas nogalēs mieru baudīt sabrauc pilsētnieki, kāds strādā Jelgavā, bet mīt Līvbērzes pusē, bet ir arī tādi, kam tīkama dzīve provincē.
Vladimirs Kolkovs dzīvo 1936. gadā celtajās Caunu mājās, tur savulaik dzīvojusi kāda slavena rakstniece. Vārdu vīrs nezina teikt, bet deviņdesmito gadu sākumā ieradusies pat filmēšanas brigāde, jo kundze, kas pārcēlusies uz ārzemēm, gribējusi iemūžināt bijušās dzīvesvietas Latvijā. Uz Līvbērzes pusi Vladimirs pārnācis 1985. gadā, līdz ar atmodas sākumu īpašumā ieguvis 10 hektāru zemes. “Kaimiņš teica: “Ko es ar tik lielu lauku darīšu, ņem tu pusi!” Tā arī paņēmu.” Taču tad, kā jau lielākajai daļai Breša zemnieku, pēc strauja uzplaukuma sākās pagrimuma laiks. Pārgājis uz darbu piepilsētā, Vladimirs strādā par melioratoru ekskavatoristu un pašlaik prāto, ka savā zemē no nākamā gada varētu sākt saimniekot ekoloģiski. Tad viņš būtu pirmais zemnieks mūsu rajonā, kas ražo no ķīmijas pilnībā tīrus dārzeņus.
Līdz ar zemi deviņdesmito gadu sākumā ieguvis 14 hektāru kādreizējo kolhoza dīķu, kur savulaik audzētas zivis, taču nu tie stāv tukši. Ja ielaiž zivju mazuļus, maluzvejnieki paaugušos drīz vien izķer. Sargu algot nevar. Vladimirs nopircis vecu ekskavatoru un plāno, ka varētu iztīrīt plašos dīķus un atsākt zivju audzēšanu. Tad no meliorēšanas laikā par taisnu grāvi pārveidotās Vecbērzes upes varētu dīķus uzpludināt un uzturēt arī ziemā. Taču tirgus jau esot pilns. Cik tad tie lielveikali iztirgo dzīvās karpas? Kādus simt kilogramus dienā? Ja grib nopietnu biznesu, sezonā jāizaudzē līdz piecām tonnām zivju. Tā nav problēma, grūti būtu atrast noietu. Rudenī, kad karpas izaugušas, 5000 kilogramu nevienam uzreiz nevajadzēs. Bet doma nav atmesta.
Arī Vladimira ikdiena aizrit, strādājot ar ekskavatoru. Sezonas laikā darba netrūkstot – lauki jāmeliorē un dīķi jārok gan Jelgavas pusē, gan tālākos rajonos, bet patlaban rok grāvjus aiz Garozas, kur būvē jauno šoseju. Divas dienas darbā, divas – brīvas. Tik vien pietiek, lai apkoptu māju apkārtni. Laukos dzīvo kopā ar kundzi, bērni – divas meitas un dēls – kļuvuši par pilsētniekiem. Tikai brīvdienās atbrauc pamakšķerēt un šašliku uzcept. Viena meita pārcēlusies uz Vāciju, bērni vien smejot – ko tur tajos laukos…
“Pagaidām neredzu, ka šajā pusē kaut kas mainītos, vien laukus sākuši apstrādāt,” Vladimirs teic, ka mālainos kaimiņu laukus īrē lielsaimnieki un atšķirībā no viņa nodarbojas ar intensīvo zemkopību – lielos daudzumos izmanto ķīmiju, mēslo vien ar minerālmēsliem. Pagaidām tā no auglīgās zemes var ņemt, bet cik ilgi? “Tie lauki jau lēnām mirst!” Kolkova kungs lepns, ka viņa desmit hektāri jau divdesmit gadu nav redzējuši ķīmiskas izcelsmes vielas, tāpēc var domāt par ekoloģiskas saimniekošanas attīstību. No meža dzīvniekiem nebaidās – mednieki strādājot labi. Kādreiz, kad viņam bija 50 aitu ganāmpulks, kādudien atbraukuši no tirgus un skatās – astoņas beigtas, saplosītas. Skaidrs – vilki.
