Traģikomiski pavērsieni un pelēkās ikdienas izkrāšņojumi vēl pelēkos toņos bieži vien skatāmi ne tikai kārtējā ekrāna fikcijā no melnā humora sērijas.
Traģikomiski pavērsieni un pelēkās ikdienas izkrāšņojumi vēl pelēkos toņos bieži vien skatāmi ne tikai kārtējā ekrāna fikcijā no melnā humora sērijas. Laiku pa laikam līdzīgi drūma rakstura “jociņi” visā krāšņumā atrodami arī pastkastītēs. Tos gan piesūta nevis karātavu humora cienītāju biedrība, bet uzņēmums, kura apsaimniekošanā ir vairāk nekā simts Jelgavas daudzdzīvokļu namu un pret ko mietu būtu gatavs atvēzēt ne viens vien pilsētas iedzīvotājs, proti, visiem labi zināmā SIA “Jelgavas Nekustamā īpašuma pārvalde” (NĪP).
Šomēnes konstatēta virkne gadījumu, kad NĪP apsaimniekoto māju iedzīvotāji līdz ar komunālo rēķinu izdrukām kā nelielu blūza pieskaņu saņēmuši arī ekskursu pagātnē savdabīgas, nepilnus desmit gadus senas, turklāt negatīvas dzīvojamās mājas finanšu bilances atbalss veidā. Saprotama ir ar reklāmām rotāto rēķinu “laimīgo” saņēmēju neizpratne, ka varenie “apsaimniekotāji” nolēmuši caurumus savā dziļajā kabatā lāpīt šādi. Jokaino rēķinu vaininieks pēc pretenziju saņemšanas ar novēlošanos attapies, ka dažiem relatīvi neilgu laiku šajās mājās dzīvojošajiem patiešām piesūtīti “nepamatoti” rēķini, un te nu vietā painteresēties – kur tad bijāt, kad tādas aplamības tika sastādītas un nosūtītas?
NĪP savu rīcību līdz šim pamatojusi ar to, ka daudzām mājām jau ilgāku laiku kopējā bilancē vērojams iztrūkums. Vienlaikus gan pagrūti apgalvot, ka pie tā viennozīmīgi vainojami tieši brango rēķinu adresāti. Tajā pašā laikā netrūkst piemēru, ka daudzdzīvokļu mājās, kurām nav parādu, ilgstoši netiek veikti pat no izpildes viedokļa nebūt ne sarežģīti kosmētiskā remonta darbi.
Vietā arī sāpīgi aktuālais jautājums – kāds bijis šīs SIA ieguldījums iepriekš sasolītajā iedzīvotāju “izglītošanā”, lai pārliecinātu daudzgalvaino pūli apvienoties biedrībās un ķerties pie dzīvojamo māju renovācijas, nevis atstātu visu pašplūsmā, formāli atsaucoties uz savu tikpat formālo “nevarību” sakārtot šo procesu. Vai daudz bijis mēģinājumu uzskatāmi ar elementāriem aprēķiniem pierādīt, ka ieguldīt līdzekļus mājās atmaksājas, saņemot pēc tam zemākus apkures rēķinus un ziemā sildot savus mājokļus, nevis miskastes žurkas pagalmā.
Vai lielie priekšnieki jau savlaicīgi kapitulējuši un nolaiduši rokas, vismaz domās aizbildinoties, ka sabiedrībā joprojām ir pārāk daudz “padomju atraugu”, kam vienaldzīga dzīvojamo ēku saglabāšana, toties apziņā jo spēcīgi saglabājies uzskats, ka “visu dos partija”? Vai varbūt pilsētā izvirzīts jauns “antimērķis” – ja cūku rakumiem pielīdzināmo ielu dēļ Jelgava jau izpelnījusies apzīmējumu “Bedrograda”, tad pilnai laimei vēl nepieciešams nolaist līdz “kliņķim” arī dzīvojamās mājas un pie pilsētas robežām izvietot uzrakstus “Kurjatņiksitija”?
Šķiet, ka izvēlēta sen pārbaudītā taktika – padarīt par slaucamu govi un legāli vai puslegāli raut aiz latu “pupiem” ikvienu, kas spējīgs atvērt maku un kaut vai ar riebuma izteiksmi sejā pastiept “apsaimniekotāju” virzienā zināmu naudas summu. Priecē, ka zināmu aktivitāti gatavi izrādīt gan vietējie patērētāju tiesību aizstāvji ar nevalstisku statusu, gan virkne par NĪP izdarībām nebūt ne sajūsminātu dzīvokļu īpašnieku, kas pauduši gatavību saukt kundziņus pie atbildības, ejot ērkšķaino daudz lamātās justīcijas ceļu.
Zinot Temīdas lēnīgumu un tiesisko procedūru laikietilpību, ir skaidrs, ka risinājums šīm nesaskaņām netiks rasts tuvākajā nākotnē. Tomēr šāda rīcība beidzot varētu kļūt par etalonu pretdarbībai visādiem rauseklīšiem, aiz kuru skanīgās izkārtnes “apsaimniekošana” lielākoties atrodams nekas vairāk kā spējas piesūtīt astronomiskus rēķinus un iekasēt naudu, īpaši nepūloties paskaidrot – par ko.
