Bērni.Par tiem sāp sirds.
Kādu rītu vedot savu mazo meituku uz b/dārzu, Mātera
ielā satikām mazu puisīti.Nu tā ap gadiem četriem varētu
būt.Gaišiem matiņiem, izbiedētām actiņām un…plikām kājiņām.Viens
pats, plkst.8 no rīta uz ielas sastapts tik mazs bērns mani nespēj
atstāt vienaldzīgu.Uz jautājumu, ko viņš šeit viens dara, puisēns
neatbildēja, bet sāka izmisīgi raudāt.Tad ievēroju, ka asaras
slīdot pa vaigiem atstāja netīras pēdas mazajā sejiņā un ka bērniņš
vispār nebija ilgi ne mazgāts , ne pārģērbts citās drēbītēs.Caur
šņukstiem izlauzās bailīgs, bet izmisīgs skaidrojums:”Es
mammu gaidu…viņa aizgāja uz veikalu…teica, ka būs drīz, bet
nenāk….”.Uz pārējiem maniem jautājumiem mazajam atbilžu
nebija, taču vismaz noskaidroju, ka viņš atstāts mājās gaidot un
pēc tam pats izgājis uz ielas.Mājās vēl esot māsas(nopratu, ka
mazākas)un kaut kāda tante, kas guļot…Viss liecināja par to, ka
droši vien mammai ar tanti bijusi jautra vakarēšana pēc kuras rīta
agrumā mammītei(aij, kā negribas viņu tā saukt)sācis
slāpt….Milzīgs bija mans prieks, kad mazais teica, ka parādīšot
kur dzīvo.Pavadījām viņu līdz Hruščovkas durvīm un man tika
norādīti logi augšējos stāvos.Teicu, lai iet un gaida savu māmiņu
istabā.Puisēns paskatījās uz mani jautāja:”Bet ja nu viņa
neatnāk?!”……….Ārprāts…nevaru izstāstīt, kādas bija
acis bērnam, kurš to prasīja!!!Atbildēju,… “ka mammas
vienmēr atnāk pie saviem bērniņiem
atpakaļ”…Un bērns man noticēja.Seja pārvērtās un tajā
parādījās smaids.Bērns gaidīja savu mammu, jo viņam tā bija
vienīgā, vislabākā un viņš nemaz nenojauta, ka var būt arī
citādi.Ka citiem bērniem ir citādas
dzīves….
Nezinu vai rīkojos pareizi likdama
bērnam iet gaidīt mammu savā mājā….nezinu kā man būtu bijis
jārīkojas.Nevaru un nevaru aizmirst šo situāciju.Pat mans mazais
meituks, kurai tikko palika trīs gadiņi, vienmēr kad ejam garām
vietai, kur sastapām mazo zēnu jautā:”Atceries to puisīti
ar plikajām kājiņām?”…..
